Mirušo piemiņa dod cerību nākotnei
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Krustā sistā Jēzus augšāmcelšanās no mirušajiem šajās novembra sākuma dienās izgaismo katra no mums likteni. Viņš pats mums to pateica: “Šis ir Tēva prāts, kas mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš man devis, es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā” (Jņ 6, 39). Tādējādi ir skaidrs, kas ir Dieva galvenā rūpe: lai neviens nebūtu pazudis uz visiem laikiem, lai katram būtu sava vieta un lai katrs spīdētu savā unikālajā būtībā.
Tas ir noslēpums, ko vakar svinējām Visu Svēto svētkos: atšķirību kopība, kas, tā teikt, paplašina Dieva dzīvi pār visām meitām un dēliem, kas ņem tajā dalību. Tā ir vēlēšanās, kas ierakstīta katra cilvēka sirdī, kas ilgojas pēc atzinības, uzmanības un prieka. Kā rakstīja pāvests Benedikts XVI, izteiciens “mūžīgā dzīvība” apzīmē šīs neizdzēšamās ilgas: nevis bezgalīga pēctecība, bet gan iegremdēšanās bezgalīgās mīlestības okeānā, kurā laiks, pirms un pēc vairs nepastāv. Dzīves un prieka pilnība: to mēs ceram un gaidām no mūsu kopā būšanas ar Kristu (sk. enciklika Spe salvi, 12).
Tādējādi Visu ticīgo nomirušo piemiņas diena mums šo noslēpumu padara vēl tuvāku. Dieva rūpes par to, lai neviens netiktu pazaudēts, mēs patiesi piedzīvojam katru reizi, kad nāve, kā mums šķiet, uz visiem laikiem atņem kāda cilvēka balsi, seju, veselu pasauli. Katrs cilvēks ir vesela pasaule. Tāpēc šodiena ir diena, kas izaicina cilvēka atmiņu, kas ir tik dārga un tik trausla. Bez Jēzus piemiņas – viņa dzīves, nāves un augšāmcelšanās piemiņas – ikvienas dzīves neizmērojamais dārgums ir pakļauts aizmirstībai. Savukārt Jēzus dzīvajā atmiņā pat tie, kurus neviens neatceras, pat tie, kurus vēsture šķiet izdzēsusi, parādās savā bezgalīgajā cieņā. Jēzus, akmens, ko namdari atmeta, tagad ir stūrakmens (sal. Ap 4, 11). Tas ir Lieldienu vēstījums. Tāpēc kristieši kopš visiem laikiem ir pieminējuši mirušos katrā Euharistijā un līdz pat šai dienai lūdz, lai viņu tuvinieki tiktu pieminēti Euharistijas lūgšanā. No šīs vēsts rodas cerība, ka neviens netiks pazaudēts.
Tādēļ lai kapsētas apmeklējums, kur klusums pārtrauc darbības kņadu, ir mums visiem aicinājums pieminēt un gaidīt. “Es gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā,” mēs sakām Ticības apliecinājumā. Tādēļ pieminēsim nākotni. Mēs neesam ieslēgti pagātnē, nostalģijas asarās. Mēs neesam ieslēgti arī tagadnē, kā kapā. Lai Jēzus pazīstamā balss sasniedz mūs un visus, jo tā ir vienīgā, kas nāk no nākotnes. Viņš mūs sauc vārdā, sagatavo mums vietu, atbrīvo no bezspēcības sajūtas, kas liek mums riskēt atteikties no dzīves. Marija, Lielās sestdienas sieviete, māci mums aizvien cerēt.»
