Pāvests: Lielajā gavēnī veidojiet savas dzīves meistardarbu!
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests Leons XIV salīdzināja garīgo dzīvi ar radošu procesu, kurā gavēnis, lūgšana un žēlsirdības darbi ir instrumenti, kas palīdz Dievam attīrīt mūsu dzīves "unikālo šedevru" no grēka traipiem. Šī ceļa mērķis ir ļaut cilvēka dabai uzplaukt mīlestības pilnībā. "Protams, tas ir grūts ceļš, pa kuru ejot, pastāv liels risks zaudēt drosmi vai aizrauties ar vieglākiem prieka ceļiem, piemēram, bagātību, slavu un varu (sal. Mt 4,3-8). Bet tas viss ir tikai nožēlojami aizvietotāji tam priekam, kura dēļ mēs esam radīti; galu galā tie neizbēgami atstāj mūs neapmierinātus, nemierīgus un iekšēji tukšus," - uzsvēra pāvests.
«Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodien, Lielā gavēņa pirmajā svētdienā, Evaņģēlijs mums vēstī par Jēzu, kurš Gara vadīts, dodas tuksnesī un tiek velna kārdināts (Mt 4,1-11). Pēc četrdesmit dienu ilgas gavēšanas Viņš izjūt savas cilvēcības nastu – fiziskajā līmenī – izsalkumu un morālajā līmenī – velna kārdinājumu. Viņš piedzīvo tādu pašu nogurumu, kādu mēs visi piedzīvojam savā dzīves ceļā, un, pretojoties velnam, Viņš mums parāda, kā pārvarēt ļaunā gara maldus un viltības.
Liturģija caur šo dzīvības Vārdu mūs aicina uzskatīt Lielo gavēni par gaismas pilnu ceļu, kurā ar lūgšanām, gavēšanu un žēlsirdības darbiem varam stiprināt sadarbību ar Kungu, radot mūsu dzīves unikālo meistardarbu. Runa ir par to, lai ļautu Viņam nomazgāt traipus un dziedēt brūces, ko grēks ir atstājis mūsu dzīvē, un ļaut tai uzplaukt visā tās skaistumā, līdz mīlestības pilnībai – vienīgajam patiesās laimes avotam.
Protams, tas ir prasīgs ceļš, un pastāv zināms risks zaudēt drosmi vai ļauties kārdinājumiem iet pa mazāk prasīgiem ceļiem, izmantojot bagātību, slavu un varu (sal. Mt 4,3-8). Tomēr šie kārdinājumi, kurus piedzīvoja arī Jēzus, ir tikai vāji aizvietotāji tam priekam, kuram mēs esam radīti, un galu galā tie mūs neizbēgami un pastāvīgi atstāj neapmierinātus, nemierīgus un iekšēji tukšus.
Tāpēc svētais Pāvils VI mācīja, ka grēku nožēla nenoplicina mūsu cilvēcību, bet to bagātina, attīra un stiprina tās tiecībā uz horizontu, kura galvenais mērķis ir "labāk mīlēt Dievu un pilnībā veltīt sevi Viņam" (Apustuliskā konstitūcija Paenitemini, 1996. gada 17. februāris). Grēksūdze patiesībā liek mums apzināties savus ierobežojumus, dod spēku tos pārvarēt un ar Dieva palīdzību dzīvot arvien lielākā vienotībā ar Viņu un vienam ar otru.
Šajā žēlastības laikā to praktizēsim dāsni, līdztekus lūgšanai un žēlsirdības darbiem – atvēlēsim vietu klusumam; uz brīdi izslēgsim televizorus, radio un viedtālruņus. Meditēsim Dieva Vārdu, pieņemsim sakramentus; ieklausīsimies Svētā Gara balsī, kas runā ar mums mūsu sirdīs, un ieklausīsimies viens otrā savās ģimenēs, darba vietās un kopienās. Veltīsim laiku tiem, kas ir vientuļi, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, nabadzīgajiem un slimajiem. Atteiksimies no tā, kas ir nevajadzīgs, un dalīsimies ar tiem, kam pietrūkst paša nepieciešamā. Tad, kā saka svētais Augustīns, "mūsu lūgšana, kas vairoties no "ļauna un darot labu", tiek stiprināta ar pazemību, gavēni un konkrētiem žēlsirdības darbiem" (Sermo 206, 3), sasniegs Debesis un nesīs mums mieru.
Lielā gavēņa ceļu uzticēsim Vissvētākās Jaunavas Marijas, Mātes aizbildniecībai, kura vienmēr pavada savus bērnus dzīves pārbaudījumos».
