Vienotība ar Kristu padara mūs par "zemes sāli" un "pasaules gaismu"
Silvija Krivteža - Vatikāns
Uzrunā pāvests uzsvēra, ka patiess prieks nav īslaicīga sajūta, bet gan apzinātas izvēles rezultāts, kas balstīts uz Evaņģēlija svētībām. Sastapšanās ar Kristu maina realitātes uztveri: tas, kas kādreiz šķita svarīgs, piemēram, prestižs, vara, pašapliecināšanās, kļūst "bezgaršīgs" salīdzinājumā ar sirds vienkāršību, žēlsirdību un ilgām pēc taisnīguma. Tieši šis "prieks Kristū" piešķir dzīvei jēgu un padara ticīgos redzamus pasaulei.
Citējot pravieša Isaja vārdus no Pirmā lasījuma, Svētais tēvs norādīja uz nesaraujamo saikni starp žēlsirdības darbiem un personīgo garīgo dziedināšanu. Pabarot izsalkušos, dot patvērumu bezpajumtniekiem un apģērbt kailos ir vairāk nekā tikai sociālais darbs. Pāvests norādīja uz pārsteidzošu paradoksu: palīdzot dziedēt sabiedrības un atsevišķu cilvēku brūces, tiek dziedinātas mūsu pašu sirds brūces.
Svētais tēvs īpašu uzmanību pievērsa riskam zaudēt savu "dzīvesprieku". Mūsdienu pasaulē daudzi cilvēki jūtas lieki, "nepareizi" vai noraidīti. Komentējot Jēzus vārdus par sāli, kas zaudējusi savu garšu, Leons XIV uzsvēra, ka Dievs ir Tēvs, kurš nekad nevienu neatraida. Viņam ir dārgs katrs cilvēks un viņa unikālais liktenis. Ceļš uz pašvērtības atjaunošanu ved caur Evaņģēlija pieņemšanu un atgriešanos pie konkrētiem mīlestības darbiem.
Pāvests runāja par kārdinājumiem, ar kādiem tika kārdināts Jēzus. Pašreklāma un lepnība ir ceļš uz īstās garšas zaudēšanu. Kristietības patiesais spēks slēpjas "mīlestībā, kas nerada troksni", tāpat kā maize, kas tiek lauzta Euharistijā. Aicinot ticīgos būt "pilsētai kalna virsotnē", Baznīca piedāvā pasaulei nevis izrādi, bet gan miera un klusuma telpu, kur ikviens var rast patvērumu, - uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" sacīja pāvests.
