Ceļojums cauri "betlēmīšu" iekārtošanas vēsturei

Inese Šteinerte - Vatikāns

Svētais Francisks lūdza draugam Džovanni no Grečo noorganizēt Jēzus dzimšanas notikuma atveidojumu. Tas nebija teātris ziņkārīgajiem, bet vizuāla vēsturiskā notikuma rekonstrukcija. “Vīrieši un sievietes,” turpina Toms no Čelano, “ieradās no visas apkārtnes mājām, katrs kaut ko nesot līdzi pēc savām iespējām – sveces un lāpas, lai apgaismotu nakti, kurā debesīs spoži iemirdzējās zvaigzne, kas apgaismoja visas dienas un laikus.” “Beigās ieradās Francisks. Viņš redzēja, ka viss ir sagatavots tā, kā bija vēlējies un ka visi staro no prieka”.

Silītē “tiek likti salmi un atvests vērsis un ēzelis”. “Tai aizkustinošajā ainā,” pasvītro svētā Franciska biogrāfs, “atmirdz evaņģēliskā vienkāršība, tiek slavēta nabadzība, ieteikta pazemība”. Tais 1223. gada Ziemassvētkos Grečo kļuva par jauno Betlēmi. Kopš tās nakts, vienkāršā un artistiskā veidā, daudzveidīgās formās gadu no gada tiek atjaunota tradīcija atveidot Kristus Dzimšanas notikumu, iekārtojot ‘betlēmītes”.

“Brīnišķīgā “betlēmītes” zīme, kas ir tik dārga kristīgajai tautai, vienmēr rada pārsteigumu un apbrīnu,” raksta pāvests Francisks Apustuliskajā vēstulē “Admirabilem signum” par Betlēmes atveidojuma nozīmi un vērtību. Pāvests pasvītro, ka “attēlot Jēzus dzimšanas notikumu ir tas pats, kas sludināt Dieva Dēla Iemiesošanās noslēpumu ar vienkāršību un prieku”. “Betlēmīte” ir kā “dzīvais Evaņģēlijs”, raksta Francisks. “Kamēr kontemplējam Ziemassvētku ainu, esam aicināti garā doties ceļā, būdami Tā pazemības savaldzināti, kurš kļuva Cilvēks, lai satiktu katru cilvēku. Un atklāsim, ka Viņš mūs mīl tiktāl, ka ir gatavs vienoties ar mums, lai arī mēs varētu vienoties ar Viņu”.

Pāvests paskaidro: “Ar šo vēstuli vēlos atbalstīt mūsu ģimeņu skaisto tradīciju, kuras dienās pirms Ziemassvētkiem iekārto “betlēmīti”. Tāpat atbalstu tos, kuri to iekārto darba vietās, skolās, slimnīcās, cietumos, laukumos... Tā tiešām ir radošas fantāzijas izpausme, kur tiek izmantoti visneiedomājamākie materiāli, lai izveidotu nelielus skaistuma meistardarbus. To iemācās jau bērnu dienās, kad tētis un mamma, kopā ar vecvecākiem nodod tālāk šo priecīgo ieradumu, kas sevī ietver bagātīgu tautas dievbijību. Novēlu, lai šī prakse nekad neapsīkst. Tieši pretēji, lai tur, kur tā ir apsīkusi, tiktu no jauna atklāta un atdzīvināta.”

Vēstulē “Admirabilis signum” pāvests atgādina arī par dzīvo “betlēmīti” Grečo. “Svētais Francisks caur šīs zīmes vienkāršību paveica lielu evaņģelizācijas darbu,” raksta pāvests. Viņš pāriet pie “betlēmītē” skatāmo zīmju raksturojuma. Vispirms jau pie zvaigžņotajām debesīm. Svētais tēvs norāda, ka arī naktī Dievs mūs nepamet vienus, bet ir klātesošs un nes gaismu tur, kur ir tumsa. “Apkārtne, kurā iezīmējas antīku māju drupas, ir grēkā kritušās cilvēces zīme,” skaidro pāvests. “Kalni, avoti un avis pārstāv visu radīto. Ganiņi liek saprast, ka vispazemīgākie un visnabadzīgākie ir tie, kas prot pieņemt Iemiesošanās notikumu.” Dažādas figūras, to skaitā kalējs, maiznieks, muzikanti, sievietes, kas nes traukus ar ūdeni, bērni, kas spēlējas, norāda uz ikdienas svētumu, uz prieku, kas rodas, dzīvojot ikdienas dzīvi, kad Jēzus dalās ar mums savā dievišķajā dzīvē.”

Grotā ir Marija un Jāzeps. Pāvests paskaidro, ka Marija ir apliecinājums tam, kā ticībā paļauties uz Dieva gribu. Jāzeps, savukārt, ir sargs, kurš nepagurst sargāt ģimeni. Silītē dus mazais Jēzus. “Vājumā un trausumā slēpjas spēks, kas visu rada un pārveido,” raksta Francisks. Kad tuvojas Epifānijas svētki, “betlēmītē” tiek novietotas arī triju ķēniņu figūras. “Viņi māca, ka var sākt gājumu no liela attāluma, lai sasniegtu Kristu,” norāda pāvests. Noslēdzot apustulisko vēstuli “Admirabilis signum” viņš raksta: “Betlēmīte ir daļa no maigā un reizē prasīgā ticības tālāknodošanas procesa. Nav svarīgi kā to iekārtojam, bet svarīgi ir tas, ka tā runā uz mūsu dzīvi.”

Lai parakstītu “Admirabilis signum”, pāvests 2019. gada 1. decembrī devās uz Grečo. Svētais tēvs aicināja pieņemt būtisko. Viņš teica: “Betlēmīte, ko svētais Francisks pirmoreiz īstenoja šai nelielajā vietā, imitējot vienkāršo Betlēmes grotu, runā pati par sevi. Stāvot “betlēmītes” priekšā, atklājam, cik tā ir svarīga mūsu dzīvē, lai steigas pārņemtajā ikdienā rastu klusuma un lūgšanas brīžus.” “Klusuma, lai kontemplētu Jēzus Bērna sejas skaistumu. Lūgšanas, lai izteiktu savu “paldies” iepretim šai milzīgajai mīlestības dāvanai, kas mums tiek dota.” Stāvot kalnu priekšā, kas bija tik dārgi svētajam Franciskam, pāvests aicināja līdzīgi ganiem pieņemt aicinājumu iet uz grotu, lai redzētu un atzītu Dieva doto zīmi. Svētais tēvs norādīja arī uz Mariju, kura lika savu Dēlu silītē, jo viņiem nebija vietas mājvietā. “Ar viņu un ar svēto Jāzepu, viņas līgavaini, saglabāsim Bērnam Jēzum pievērstu skatienu,” aicināja pāvests. Viņš novēlēja, lai Viņa naktī uzplaukušais smaids izkaisa vienaldzību un atver sirdis priekam tiem, kuri jūtas debesu Tēva mīlēti.

Romā, Svētā Pētera laukumā jau vairākas dienas var aplūkot lielu Betlēmes atveidojumu, ko uz gaidāmajiem Ziemassvētkiem ir sarūpējuši Huankavelikas iedzīvotāji no Peru. Kā stāsta Huankavelikas bīskaps Karloss Alberto Salsedo Oheda, šai atveidojumā izpaužas vietējo iedzīvotāju vērtības, viņu ticība Jēzum, kas vienmēr tos pavada. Neraugoties uz jebkuru krīzi, jebkādām grūtībām, Kungs mums vienmēr ir tuvu,” saka bīskaps. Viņš stāsta, ka šo Betlēmes atveidojumu ir darinājuši vietējie Huankavelikas mākslinieki un amatnieki, un tā liecina par Čopkas (Chopcca) pilsētas iedzīvotāju, kā arī visa Huankavelikas novada un reizē arī visu peruāņu ticību un cerību.

Peru vēstnieks pie Svētā Krēsla Horhe Eduardo Romans Morejs, savukārt, uzsver, ka Peru “Betlēmes” klātbūtne Vatikānā ir saistīta ar viņa pārstāvētās zemes un visu Amerikas nāciju, kuras šogad atzīmē 200 pastāvēšanas gadus, jubileju. Vēstnieks atzīmē, ka šī “Betlēme” atšķiras no tām, kurās redzam, ka trīs ķēniņi, piemēram, atjāj uz kamieļiem. Šajā “Betlēmē” ķēniņi ierodas uz lamām un alpakām – Peru sastopamajiem dzīvniekiem, un nes kukurūzu un citas labības kultūras, kuras aug Andu kalnos. Pār Huankavelikas novada “Betlēmi” dominē liels kondors. Arī šis putns dzīvo Andu kalnos un tiek apdziedāts vietējo tautu folklorā. Huankavelikas bīskaps ir lepns par to, ka šī novada iedzīvotāji tiek atzīti par vienu no dedzīgākajām katoļu kopienām visā Peru.