Irākiešu klostermāsa: "Pāvests mūs atgrieza dzīvei"

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Esmu dzimusi Karakošā, asīriešu pilsētā Irākas ziemeļos, kas atrodas tikai 30 kilometrus no Mosulas, un ir tuvu senajai Ninivei,” stāsta māsa Ibtisama. “Šeit runājam dialektā, kas ir aramiešu valodas atzars. “Runājam Jēzus valodā,” lepni piebilst irākiete, kura tekoši un korekti runā arī itāļu valodā, ko iemācījusies noviciāta gados. “Karakoša ir neliela kristīgā enklāve Irākas ziemeļos, kur seko gan asīriešu, gan kaldiešu tradīcijai, taču mēs vienmēr esam dzīvojuši mierā un savstarpējas cieņas attiecībās ar mūsu kaimiņiem musulmaņiem,” turpina māsa.

Kā tas varēja notikt, ka irākiešu meitene nolēma kļūt par katoļu klostermāsu? “Patiesībā, es par to nemaz nedomāju,” stāsta Ibtisama. “Lai arī dzīvoju patriarhālā un tradicionālā vidē, vienmēr esmu bijusi ļoti neatkarīga. Man ļoti patīk mana brīvība. Arī tagad, kad nēsāju šo plīvuru.”

Uz jautājumu, kā tad, īsti, notika pievēršanās konsakrētajai dzīvei, māsa stāsta, ka universitātes gados, kad studēja bioloģiju, viņa sadraudzējās ar katoļticīgo jauniešu grupu. “Tai laikā nedzīvojām slikti. Pēc pirmā kara Persijas jūras līcī, bijām izolēti no pasaules, nezinājām, kas notika aiz mūsu robežām, bet dzīvojām mierā,” atceras Ibtisama. Ārlietu ministrs Tareks Azizs, kurš īstenībā veica pienākumus, kas gulstas uz premjeru, bija kaldiešu kristietis. Viņš nāca no Tel Keppes, kas atrodas pavisam tuvu Karakošai.

Savu pakāpenisko pievēršanos konsakrētajai dzīvei, māsa no Irākas apraksta sekojoši: “Bija viena lieta, kas man, draudzējoties ar katoļu jauniešiem, patika jo īpaši. Tā bija palīdzēšana nabadzīgajiem. Radu sev prieku, darot labu citiem. Tā nebija egocentriska tīksmināšanās, bet iekšēja miera rašana. Tā man atgrieza cilvēcības vispatiesāko jēgu, proti, dzīvot ar citiem un priekš citiem. Taču joprojām neradu vietu, kur pilnīgi sevi īstenot. Mūs apmeklēja kāds franciskāņu brālis. Uz mani tas atstāja dziļu iespaidu. Es izlasīju svētā Franciska dzīvesstāstu un neliela uguntiņa iededzās manā sirdī. Tad ieradās divas itāliešu māsas, kuras uzaicināja mani ciemos uz viņu klosteri Jordānijā. Es toreiz biju tādā vecumā, kas pie mums tiek uzskatīts par precību gadiem, taču es ... es vēlējos būt brīva. Kad mana ģimene sāka nojaust, ka mans skatiens ir pievērsts kaut kam citam, tā kļuva bargāka.

 “Šī ir mana meita, nevis jūsējā,” kādu dienu pie mājas sliekšņa tēvs teica klostermāsām, neļaudams viņām ienākt. Beigās, pēc daudzkārtējiem lūgumiem, viņš padevās un ļāva man doties uz Jordāniju. Ceļā, kurš Irākai uzliktā embargo dēļ aizņēma 18 stundas, mani pavadīja tēvocis. Ienākšana klosterī nebija viegla. Es maz sapratu valodu, kurā runāja māsas, man bija jāiemācās itāļu valoda, māsas sekoja sīriešu, nevis latīņu ritam. No Svētās Mises, Laudu un Vesperu tekstiem nesapratu neko. Taču visvairāk par visu man neierasta bija klostera dzīves kārtība. Tomēr biju nonākusi punktā, kad par atgriešanos vecajā dzīvē vairs nedomāju. Sekoja matu nogriešana, kas simbolizēja to, ka esmu no tās atteikusies uz visiem laikiem. Neraugoties uz visām grūtībām, jutu, ka manī aizvien pieaug iekšējais miers.”

Māsa Ibtisama atzīstas, ka pārmaiņas dzīvē var radīt nemieru, bailes. Taču viņā šīs pārmaiņas ir raisījušas mieru. “No Karakošas mēs bijām četras meitenes un tas man piešķīra komforta sajūtu,” atceras kongregācijas piederīgā. “Ar viņām varēju vismaz sarunāties un būt saprasta. Pēc 9 mēnešiem man ļāva atgriezties mājās un apciemot savējos, bet vēlāk nosūtīja uz Itāliju, lai izietu noviciātu.

Pēc noviciāta jaunā klostermāsa tika sūtīta uz Svēto Zemi – uz Betlēmi un Nācareti, sekoja 3 skolotājas darba gadi Bagdādē. “Taču pienāca tas briesmīgais 2014. gada 6. augusts,” turpina stāstīt franciskāniete no Irākas. “Es atrados savā dzimtajā pilsētā. Ninivē bija ienācis “Daesh” grupējums. Vairs nebija ne ūdens, ne elektrības. Tad dzirdējām eksploziju. Uz kādu māju pilsētas nomalē bija nokritusi raķete. Mēs steidzāmies uz turieni un zem gruvešiem atradām mirušos. Pēc tam, kad viņi bija apglabāti, sākās bēgšana. Ap 50 tūkstoši cilvēku – dažādu reliģiju un politisko uzskatu pārstāvju, atstāja mājas un pilsētu. Briesmu stāsti, kas mūs sasniedza no jau okupētajām teritorijām, neatstāja citu izvēli, kā vien bēgt.

Ienākot Karakošā, “Daesh” karotāji droši vien vairs neatrada nevienu cilvēku. Mēs palīdzējām cik vien daudziem varējām, lai spētu aizbēgt. No visa Ninives reģiona ceļā uz Kurdistānu devās ap 120 tūkstoši iedzīvotāju. Mēs, māsas, palikām līdz pat beigām – gan tāpēc, lai palīdzētu bēgļiem, gan arī tāpēc, ka nezinājām, kurp doties. Gulējām uz ielas, lai būtu gatavībā, kad nāksies bēgt. Tad bīskaps mums lika atstāt pilsētu. Mēs bijām pēdējās, kas atstāja Karakošu, ceļā devāmies pulksten 2 naktī, bet pulksten 5 jau pirmās “Daesh” vienības okupēja pilsētu.

Kad karotāji ienāca kādā apdzīvotā vietā, tie izvirzīja ultimātu: vai nu kļūsiet musulmaņi, vai maksāsiet, vai mēs jūs nogalināsim. Gandrīz katrā ģimenē ir kāds mirušais, ko apraudāt. Apmēram ceturto daļu māju okupanti nodedzināja, citas izlaupīja, baznīcas sagrāva. Mēs ar visu Katolisko Baznīcu strādājām, lai palīdzētu izkaisītajiem, kas mēnešiem ilgi mitinājās teltīs, vai tur, kur pagadījās. Pēc tam mūs atkal nosūtīja uz Svēto Zemi caur Jordānijas robežu.

Karakoša tika atbrīvota 2016. gada 19. oktobrī. Mājās sāka atgriezties daži bēgļi. Taču, daudzi, jo īpaši tie, kas patvērumu bija raduši ārzemēs, neatgriezās. Šodien, joprojām situācija ir sāpīga, atjaunošanas darbi rit ļoti lēni, trūkst darba un valda liela nabadzība.

Ko šodien dara māsa Ibtisama? “Šodien atkal esmu savā dzimtenē,” viņa stāsta. “Kopā ar divām kongregācijas māsām vadu bērnudārzu, kurā ir vairāk kā 500 bērnu. Mums ļoti nozīmīga bija pāvesta Franciska vizīte pagājušajā gadā. Viņš lika sajust, ka Baznīcai mēs esam vērtība. Esam dzīvi un esam palikuši savā ticībā.” Māsa atgādina, ka bēgt nācās ne tikai kristiešiem, bet arī musulmaņiem. “Tikai tad, kad šai zemē redzējām pāvestu un varējām nostāties viņam blakus, īsti izjutām, ka karš ir beidzies, un ka varam vērt jaunu lappusi. Tā nebija vienkārša vizīte. Tā bija mūsu atgriešana dzīvei,” stāsta karu pieredzējusī irākiešu reliģiskā.