Saruna ar metropolītu Borisu Gudzjaku, ASV grieķu-katoļu kopienas vadītāju

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Taču, ir fundamentāla atšķirība starp pagātni un tagadni, un tā ir globālā apziņa par to, kas norisinās šai Eiropas zemē. “Neviens nevarēs teikt, ka viņš, vai viņa to nezināja. Pateicoties preses lomai un mūsdienu mediju iespējām, visi varam redzēt to, kas notiek konkrētajā brīdī,” saka garīdznieks. Piedāvājam noklausīties sarunu ar metropolītu Gudzjaku, kas tapa pie Vatikāna Radio mikrofona:

Līdz šim solidaritāte ar ukraiņiem ir bijusi ļoti spēcīga. Vai domājat, ka laika gaitā tā varētu mazināties?

Esam ļoti pateicīgi visiem eiropiešiem un citām zemēm, kas pieņem bēgļus, kā arī visiem, kas sūta humanitāro palīdzību. Nedrīkst aizmirst, ka vairāk kā 7 miljoniem bēgļu, kas ir devušies uz ārzemēm, ir jāpieskaita tikpat daudz izkaisīto dzimtenē. Ap 5 miljoniem cilvēku, kas ir palikuši savās mājās, trūkst gandrīz visa dzīvei nepieciešamā. Nav viegli palikt emocionāli aizkustinātiem ilgu laiku, un ir iespējams, ka karš var izvērsties par ieradumu. Esmu ļoti pateicīgs starptautiskajai presei, kas daudz dara, lai atgādinātu to, kas notiek Ukrainā. Šeit ir nogalināti vismaz 20 žurnālisti, kas dokumentēja karu. Krievijas invāzija sev ir piesaistījusi globālo uzmanību, jo no morālā viedokļa nav grūti saprast, kas ir uzbrucēji un kam ir uzbrukts.

Ir liels risks, ka naida un aizvainojuma jūtas varētu laist dziļas saknes tautās, kas šobrīd karo viena pret otru. Kā varētu atgūt mieru ukraiņu sabiedrībā?

Katram laikmetam ir savi izaicinājumi un savas atbildes. Es raugos uz XX gadsimta Eiropas vēsturi, ko ir iezīmējuši kari, vardarbība un genocīdi. Kristīgo politisko līderu vadībā ir bijis iespējams atgūt mieru Rietumeiropā, piemēram, starp Franciju un Vāciju. Ir ļoti svarīgi atgriezties pie morālajām saknēm un garīgajiem principiem, un tas būs pārdabiska rakstura izaicinājums. Naids un aizvainojums ir saprotami, kad esi pazaudējis savas ģimenes locekļus, savu māju, iespēju atgriezties savā pilsētā, jo tā ir sagrauta. Mums nav iespējams to visu pārvarēt bez Dieva žēlastības. Taču, arī zemes virsū ir nepieciešama taisnība, jo nekad nebūs miera bez taisnības. Noziegumi ir jāsauc vārdā, tāpat kā tas notika ar nacismu Nirnbergas tiesā. Tāpēc izlīgšanai nākotnē būs nepieciešams skaidrs analīzes process, jo ļaunums ir jātiesā.

Kā jūsu kopiena Amerikas Savienotajās Valstīs pārdzīvo to, kas notiek Ukrainā?

Diasporā, tāpat kā dzimtenē, ir skaidra izpratne par vēsturi. Mūsu kopienā jaušams uztraukums par nākotni un šie draudi ir kļuvuši par stimulu tuvākmīlestības darbiem, kā arī lūgšanai. Katra mūsu draudze lūdzas par mieru Ukrainā. Daudzi sagādā visu, ko var, lai aizsūtītu uz Ukrainu. Mūsu draudzes ir kļuvušas par humanitārās palīdzības vākšanas centriem. Ir vīrieši, kas atgriezušies Ukrainā, lai aizstāvētu dzimteni. Cilvēki nemitīgi seko līdzi ziņām, lai uzzinātu, vai nav nogalināts kāds tuvinieks, vai paziņa, vai pilsētas, no kurām viņi nāk, nav sagrautas. Nav brīžu, kad mēs, diasporā, nedomātu, vai nelūgtos par Ukrainu.

Diaspora ir spēlējusi nozīmīgu lomu arī ASV valdības lēmumā nostāties Ukrainas pusē?

Amerikas Savienotajās Valstīs ir organizēta ukraiņu klātbūtne, kas šeit pastāv jau vismaz 150 gadus, un ukraiņu kopienas, neraugoties uz to, ka tās joprojām uztur savas tradīcijas, veido daļu no ASV sociālā audekla. Ukraiņiem nav lielas ietekmes valstī, bet tie tiek cienīti. Šodien daudzu amerikāņu atbalsts, sniedzot humanitāro palīdzību, ir izskaidrojams galvenokārt ar morāles apsvērumiem, bet arī ukraiņu kopiena izplata ziņas par notiekošo viņu zemē. Amerikā ir pierasts, ka pilsoņi tiešā veidā sazinās ar politiķiem, kurus viņi ir ievēlējuši.

Vai situācija, kāda ir izveidojusies Ukrainā, ir kalpojusi par impulsu jaunam brālīguma garam starp kristīgajām konfesijām Ukrainā?

Grieķu-katoļu kopiena Ukrainā veido tikai 8% no visiem ticīgajiem, taču sabiedrībā tai ir liela ietekme vairāku apsvērumu dēļ: pirmkārt, tā ir Baznīca, kas nekad nav sadarbojusies ar komunistu režīmu, tātad, ir izgājusi no pagrīdes ar augstu morālo autoritāti. Otrkārt, tai ir bijuši ļoti cienījami vadītāji, piemēram, Ļubomirs Husars un tagad Svjatoslavs Ševčuks. Treškārt, pēdējo 30 gadu laikā grieķu-katoļu, kā arī latīņu rita kopienas ir centušās veicināt visu Baznīcas sociālās mācības gammu sabiedrībā, konkrētā veidā uzstājoties par tādiem tematiem, kā algas, ekonomika, nabadzība, miers.

Vai varam teikt, ka Ukraina ir nozīmīga dialoga laboratorija ar Pareizticīgo Baznīcu?

Tas patiešām tā ir. Diemžēl, starptautiskā līmenī nav plaši zināms, ka jau vairāk nekā 25 gadus Ukrainā pastāv Baznīcu un reliģisko organizāciju padome ar apmēram 20 loceklēm. Ik pēc pusgada šai padomē prezidentūru uzņemas cita Baznīca, vai reliģiskā organizācija. Padome neiejaucas dogmātiska rakstura jautājumos, bet cenšas izmantot savu balsi, lai runātu par sociālām problēmām. Šis organisms ir daudz darījis valsts morālās saliedētības labā.

Vai pastāv risks, ka milzīgais bēgļu skaits, kas atstāj Ukrainu, izveidos jaunu diasporu?

Viena daļa noteikti atgriezīsies. Tiek lēsts, ka 2 miljoni cilvēku jau ir atgriezušies. Taču, nākamajos gados vislielākais izaicinājums Ukrainai būs demogrāfiskais jautājums. Jau pirms invāzijas ukraiņu tauta bija samazinājusies par vismaz 10 miljoniem cilvēku.  Septiņiem miljoniem dodoties bēgļu gaitās, šobrīd valstī varētu būt palikuši ap 32 miljoni iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka 35 gadu laikā ir pazaudēts ap 20 miljoni cilvēku. Pie tam, ir jāievēro, ka valsti ir atstājušas galvenokārt sievietes ar bērniem. Bērni ir katras zemes nākotne. Šobrīd neviens nevar paredzēt, kas notiks tālāk.