"Cilvēku plāni un Dieva pārsteigumi". Misionāru darbs Mongolijā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Saskaņā ar jaunākajiem tautas skaitīšanas datiem, Arvajhērā dzīvo vismaz 20 tūkstoši iedzīvotāju. Šajā apdzīvotajā vietā, kas atrodas 400 kilometrus no Mongolijas galvaspilsētas Ulanbatoras, pirms 20 gadiem savu darbību sāka katoļu misionāri. Pirms tam katoļticību šeit neviens nepazina.
Arvajhērā ilgu laiku par prāvestu kalpoja Konsolatas misionārs, šodien Ulanbatoras apustuliskais administrators, nesen par kardinālu paaugstinātais Džordžo Marengo. Viņa vārdiem runājot, tā bijusi misija “pirmajās rindās”, jo viena realitāte ir galvaspilsētā, bet pavisam cita provincē. Pirmie misionāri un misionāres, kuri ieradās Arvajhērā, aiz muguras sev atstāja arī to “nelielo drošību”, kas bija radusies sākotnējā uzturēšanās laikā Mongolijā, lai atkal “atvērtos pilnīgi jaunai dzīvei”.
Misionāri un misionāres devās ceļā, lai dienu pēc dienas austu uzticības saites ar vietējiem iedzīvotājiem un apdzīvotā centra autoritātēm. Tagad, atskatoties uz noieto gājumu, Džordžo Marengo, kardināls un misionārs vienā personā, atzīst, ka “Dieva roka viņus ir vadījusi cauri pieredzei, kas nebūt nav bijusi viegla”, kad “nebija zināms, kas ar viņiem varētu notikt”. Šajā pieredzē misionāri tika vadīti, lai viņi spētu atvērties Svētā Gara pārsteigumiem. Ulanbatoras apustuliskais administrators atklāj, ka “dažreiz mēdzam doties ceļā ar jau gatavām idejām, ar piemēriem, ko nesam sev līdzi”, taču, “ir svarīgi būt gataviem programmas maiņai”, būt pazemīgiem un “uzklausīt Svēto Garu, kas runā caur realitāti”.
Vēlāk misionāru gājums ievirzījās “vienkāršā dzīves liecībā kopā ar vismazākajiem, ar visnabadzīgākajiem”. Tādējādi “radās arī dažu cilvēku vēlēšanās tuvoties ticībai”. Videoreportāžā izskan misionāru – tēva Džeimsa Meita un māsu Magdalēnas Maturi un Teodoras Mbiliņji liecības, kurās neviļus atklājas katras autentiskas apustuliskās darbības iezīmes: konkrētība, klātbūtne tautu ikdienā, priecīga tādu cilvēku pazemība, kuri atzīst, ka misija aizsniegt un izmainīt cilvēku sirdis nav vis viņu, bet Dieva nopelns. “Nedarām neko lielu. Tas, ko ar viņiem varam darīt, ir draudzēties un kopā veikt mazus darbiņus”, saka māsa Teodora. Viņa piebilst, ka jūtas Dieva svētīta, jo tas, ko redzējusi Arvajhērā, nav “izlasītais gramatās”, bet gan “reāli pieredzētais dzīvē”.
Reāli un dzīvi fakti un tikšanās ir tas, kas redzams videoreportāžā no Arvajhēras, un kas pavada misionārus, veidojot tos pēc Kristus līdzības. Līdzināties Kristum ir katra autentiska misionāra piedzīvojuma noslēpums un auglība. Ne jau meklējot sev redzamību caur trauksmainiem notikumiem, bet gan pateicībā un uzticībā staigājot ikdienas ceļus. “Ja padomājam par Mūsu Kunga dzīvi, 33 gadiem, ko Viņš pavadīja šīszemes virsū”, tad “pirmie 30 gadi aizritēja Nācaretes anonimitātē,” atzīmē kardināls Marengo. Vēlāk sekoja trīs kalpojuma gadi un trīs ciešanu, nāves un augšāmcelšanās dienas.
“Misionāru dzīve,” turpina Ulanbatoras apustuliskais administrators, “bieži vien var likties neauglīga”, kad daudzas dienas aizrit “darot it kā nenozīmīgas lietas”, taču tās tiek dzīvotas uzticībā Kristum, cenšoties veidot attiecības ar citiem, kā to darīja Jēzus ar saviem draugiem un mācekļiem. “Turklāt, šajā dzīves audeklā Kungs ieauž visu savas mīlestības noslēpumu pret cilvēkiem, pie kuriem mēs esam sūtīti.” Nav vajadzīgs izdomāt misionāras stratēģijas un lielus plānus, bet “ir jāatveras tam, ko reālā dzīve mums saka dienu no dienas”. Tādējādi, cilvēki varēs saskatīt, ka “aiz mūsu nabadzīgajām dzīvēm slēpjas mīlestības vēsts, žēlsirdība, kas viņus aizsniedz un kas, iespējams, var tos virzīt pretim ticībai”.
Kristīto mongoļu pateicības apliecinājums, to, kuri pirmie sajuta ticības Kristum pievilcību, pierāda, kā Kristus turpina dod priekšroku nabadzīgajiem un mazajiem. Videoreportāžā gados veci laulātie Perlima un Renani stāsta par prieku, kas rodas apmeklējot Svēto Misi un no lūgšanām, ar kurām katru dienu viņi lūdz Kungam pasargāt savas un savu mājlopu dzīvības. Abi laulātie atklāj, ka nelielo Mongolijas katoļu kopienu satikuši laikā, kad dzīve kopā ar viņu četriem bērniem bijusi ļoti grūta, kad nav bijis darba un arī ēdienu nav varējuši atļauties katru dienu. Taču, Perlima un Renani piebilst, ka kopš tā laika, katru vakaru, neraugoties uz pārtikas trūkumu, viņi atzinuši, ka ir “bagāti no Kristus mīlestības”.
