Tuvākmīlestība, kas palīdzējusi nepazust priekam
Olena Komisarenko - Vatikāns
Neraugoties uz daudzām grūtībām, Svētā mocekļa Demetrija vārdā nosauktā draudze ir atvērusi konditoreju, lai Mikitam dotu iespēju īstenot savu sapni – cept cepumus, ar kuriem iepriecināt apkārtējos ļaudis. Karš vēlas ielauzties katrā dzīves jomā un vienīgā pretinde tam ir vienot cilvēkus žēlsirdības darbu veikšanā par labu visvājākajiem. Pēc šādas pārliecības vadās minētā Fastivas draudze kopā ar savu prāvestu Vitāliju Marciņuku. “Mūsu kopienai vēl nav īsta dievnama, Svēto Misi svinam nelielā kapelā,” stāsta priesteris. “Draudzes mērķis nav uzcelt lielu celtni, jo esam izvēlējušies vispirms celt dzīvu cilvēku kopienu, kuri varētu padziļināt savu iekšējo dzīvi, un tikai tad celt baznīcu no ķieģeļiem. Svarīgi ir piederēt kopienai, kas tev katru dienu liek pieaugt ticībā.”
Prāvests paskaidro, ka kalpojums citiem, ko par savu prioritāti ir izvirzījusi draudze, ir piesaistījis cilvēkus, kuri vēl nebija tuvi Baznīcai, taču bija gatavi atbildēt uz labām iniciatīvām, vienoties komandā un strādāt, lai palīdzētu citiem. “Redzēju dedzību viņu acīs un slāpes pēc Dieva Vārda, un tas mani iedvesmoja vēl vairāk tuvoties cietošajiem,” stāsta priesteris Vitālijs.
Kādu dienu šajā mazajā, bet dedzīgajā kopienā ieradās ģimene, kas bija nonākusi grūtībās. Māte viena pati audzināja divus bērnus – puiku un meiteni. Vecākajam, Mikitam, ir Dauna sindroms. Viņu māja sadega ugunsgrēkā. Fastivas grieķu katoļu kopienā trijotne rada gan garīgu, gan materiālu atbalstu. Mikita, priestera Vitālija vadībā sāka kalpot par ministrantu un ģimene sāka tuvināties ticībai. Pēc tam, kad zēns ar lieko hromosumu ieguva konditora diplomu, draudze sāka meklēt veidus, lai viņš varētu īstenot savu potenciālu.
“Mūsu kopienas vērtības ir mīlestība uz savu pilsētu, tās kultūru, uzticība vienotības idejai, ticība labajam, taču visa pamatā vienmēr ir bijusi žēlsirdība un kalpojums tuvākajam,” saka prāvests. Lai labāk iemācītos šo kalpojumu veikt, priesteris ar dažiem aktīvākajiem draudzes locekļiem ir izgājuši gadu ilgu formācijas kursu. Tā pēdējā posmā bija jāsastāda labdarības projekts un par projekta adresātu tika izvirzīts Mikita. Tā radās ideja izveidot konditoreju. “Nolēmām radīt apstākļus, lai viņš varētu cept cepumus, un formācijas noslēgumā mums tika dota atļauja šādas konditorejas izveidei,” atceras tēvs Vitālijs.
Kad bija savākti nepieciešamie līdzekļi un viss bija gatavs nelielās saldumu ražotnes atvēršanai, Ukrainā sākās karš. Pusotra gada neko nebija iespējams iesākt, taču Dievs runā uz cilvēkiem dažādos laikos un veidos, un draudze nonāca pie atziņas, ka šajā kara laikā Dieva valoda ir labestība, kas ir nepieciešama cilvēkiem. Tāpēc, neraugoties uz grūtībām, tika turpināta iesāktā iecere.
Konditoreja ar nosaukumu “Koržik” tika atvērta šī gada sākumā, joprojām plosoties karam. Tas notika Pasludināšanas svētkos. Kristīgā iedvesma un kopienas vienotība arī grūtību priekšā kļuva par atslēgu, lai izveidotu vietu, kur valda mīlestība. “Saules bērns” Mikita katru dienu cep cepumus un citus saldumus, sekojot profesionāla konditora receptēm. Konditorejā tiek laipni gaidīts ikviens. Mikita vienmēr smaida, viņš ir atvērts un saulains cilvēks, taču atrast darbu saviem spēkiem viņš nespētu. Tādā veidā jaunietim ir dota psiholoģiskās rehabilitācijas, kompetenču attīstības un pašīstenošanās iespēja. Bez tam, konditorejas telpā tika nolemts uzstādīt četrus galdiņus, izveidojot nelielu kafetērijas stūrīti, kur apmeklētāji var nogaršot svaigi izceptu produkciju, atstāt kādu ziedojumu un pavadīt laiku šajā mīlestības pilnajā vidē.
Smagajā kara laikā, kad trūkst stabilitātes un ticības nākotnei, konditorejas darbība un viesmīlīgā gaisotne Mikitam piešķir sociālās aizsardzības sajūtu un ekonomisko stabilitāti. Taču, šeit valda ne tikai nestabilitāte, bet ir karš. Sociāli mazaizsargātajiem cilvēkiem ir grūti atrast darbu pat miera laikos, kur nu vēl karā. Vēl jo vairāk, tādiem, kā Mikita, ir grūti pārdzīvot traģiskus notikumus, traumas viņos ir grūti dziedināmas. “Sociālā stabilitāte iet kopsolī ar ekonomisko stabilitāti,” atzīmē priesteris Vitālijs, jo “tad, kad cilvēks ir kaut nedaudz stiprāks ekonomiski un spēj nopelnīt maizi, viņš labāk iekļaujas sabiedrībā. Mikola visu savu mīlestību saliek cepumos, un pateicoties daudzu cilvēku palīdzībai, ir izdevies viņam palīdzēt šo mīlestību un šo prieku, kāds mīt viņā, saglabāt dzīvu.”
Nelielajā Fastivas pilsētiņā kopienas vienotība un atbalsts, ko karš ir nostiprinājis vēl vairāk, izpaužas arī tādā vidē, ko parasti iezīmē atšķirīga attieksme. Mīlestība, ko Mikita izstaro caur savu darbu, ir spējusi sasildīt arī citu Fastivas konditoru un restorānu īpašnieku sirdis. Neviens no viņiem nav iedomājies viņu uzskatīt par konkurentu. Tieši pretēji, tuvākie ēdināšanas uzņēmumi cenšas atbalstīt “Koržiku” visdažādākajos veidos. Daži no tiem ir izvēlējušies pārdot Mikitas izcepto produkciju savos veikalos, lai arī “Koržika” produktīvā spēja ir neliela un tā nespēj apmierināt aizvien augošo pieprasījumu. Uzņēmēji saprot, cik smagi var klāties pirmajos darbības mēnešos, tāpēc cenšas atbalstīt Mikitas aktivitātes.
“Mikitas smaids nenozūd no viņa sejas nevienu dienu un tas mums ir vissvarīgāk,” gandarīts apgalvo Fastivas grieķu katoļu draudzes prāvests. Viņš piebilst, ka gaisma un maigums, kas nāk no šī jaunekļa, izmaina to sirdis, kuri viņu satiek un raisa vēlēšanos palīdzēt cits citam.
Tulkoja un publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte
