Tokijas arhibīskaps: "Tas, kuram ir galva uz pleciem, atomieročus neizmantos!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Isao Kikuči šobrīd vada Caritas Internationalis organizāciju, viņš ir arī Japānas Bīskapu konferences prezidents un Āzijas Bīskapu konferenču federācijas ģenerālsekretārs. Neraugoties uz vairākiem atbildīgiem pienākumiem, arhibīskaps spēj saglabāt apbrīnojamu mieru un ilgāku laiku veltīt sarunai – atzīmē “National Catholic Register” žurnālists Viktors Gaetans no ASV, kurš viņu satika pirms došanās uz Romu.
Tarcīzijs Isao Kikuči ir Dievišķā Vārda Sadraudzības loceklis un pirmais japāņu misionārs Āfrikā. Septiņus gadus viņš veica prāvesta pienākumus kādā no Ganas draudzēm, kur iemācījās vietējās cilts valodu. Kā brīvprātīgais viņš ir strādājis arī bēgļu nometnēs tagadējā Kongo Demokrātiskajā Republikā. Sarunas gaitā Caritas Internationalis prezidents atklāj savu sapni, proti, lai starp dažādu valstu un teritoriju Caritas organizācijām nepastāvētu bagāto un nabago problēma. Šobrīd ir tā, ka “tas, kuram ir nauda, komandē tos, kuri to saņem”, tāpēc arhibīskapa Kikuči sapnis ir ieviest sadarbību, jeb precīzāk, partnerattiecības starp visām Caritas Internationalis dalībniecēm.
Temats, kas tika aplūkots Japānas bīskapu vizītes “Ad limina” laikā, saucās “Pasargāt visu dzīvību”. Arhibīskaps skaidro, ka tas nozīmē ne tikai abortu problēmu, bet arī cilvēka cieņas respektu, nāvessoda atcelšanu, jautājumu par atomcentrālēm un rūpes par ekoloģiju. Tokijas arhibīskaps pauž raizes, ka Japānā izzūd tradicionālā ģimenes sistēma, ir daudz vecāku, kuri bērnus audzina vieni, vai bērnu audzināšana tiek atstātā novārtā.
Liela uzmanība sarunas gaitā tika veltīta kara un ieroču izplatības jautājumiem. Pēc II Pasaules kara Japānas Konstitūcijā tika ierakstīts un joprojām teikts, ka valsts atsakās no armijas. Un tomēr, armija Japānā pastāv. Baznīcas pārstāvis to uzskata par lielu pretrunu. “Mēs nesakām, ka ir jālikvidē armija un bruņotie spēki. Ir vajadzīga aizsardzība, taču šobrīd ir pāršauts pār strīpu,” norāda Isao Kikuči. Valdība militāriem mērķiem izmanto pārāk daudz naudas. Amerikas Savienoto Valstu iedrošināta, uz 2024. gadu tā ir apstiprinājusi aizsardzības izmaksu palielināšanu par 16,5%. Par ieganstu kalpo Ķīnas un Ziemeļkorejas ieroču ekspansija. Taču, saskaņā ar arhibīskapa vērtējumu, ne viena, ne otra valsts tiešus draudus Japānai nerada. Ar Ziemeļkoreju kādreiz notika sarunas, taču šobrīd Japānas politiķi no tām atsakās. “Kāds augsta ranga politiķis man teica, ka Japānas valdības nevar spert ne soli bez Vašingtonas atļaujas,” intervijā pauda Tokijas arhibīskaps.
Baznīca Uzlecošās saules zemē iesaistās miera un atomatbruņošanās labā. “Domāju, ka cilvēki, kuriem ir galva uz pleciem, atomieročus nekad neizmantos, jo tie ir tik destruktīvi, ka spēj iznīcināt ne tikai objektu, bet arī zemi, no kuras var tikt palaisti. Ja ASV uzbruks Krievijai un Krievija uz to atbildēs, tad pasaulei būs beigas,” saka katoļu garīdznieks no zemes, kas ir pieredzējusi divus atomuzbrukumus. Viņš iedrošina, ka šis varas līdzsvars būs noteicošais, lai neviens atomieročus nepielietotu. “Taču, vienmēr tiek izmantoti draudi kā iegansts, lai attīstītu jaunus arsenālus, tērējot daudz līdzekļu, kuri nekam nekalpo. Reāla aizsardzība nodrošināta netiek, bet nauda tiek izmesta atkritumos,” atzīmē arhibīskaps Isao Kikuči.
“Mēs, cilvēki, esam tendēti nemitīgi meklēt konfliktus, lūk, kāpēc vienmēr ir karš. Mēs gribam karot, lai piešķirtu jēgu mūsu eksistencei. Tas notiek arī tagad. Visi saka, ka tāda ir politika, taču tā nav tikai politika. Lielākā problēma ir nauda. Nauda, nauda, nauda,” atkārto arhibīskaps. Viņš atzīmē, ka “raugoties uz pasaules realitāti, tikai nedaudzi cilvēki ar naudu kontrolē visas pasaules ekonomiku un politiku. Tātad, nelīdzsvarotība starp tiem, kam ir nauda un kam tās nav, paliek arvien akūtāka un tā skar visas politiskās problēmas.”
Sarunā tika aplūkota arī reliģiskā brīvība Japānā. Atskatoties vēsturē, Japānas Bīskapu konferences prezidents atzīmē, ka runājot par ticības vajāšanām un mocekļiem, vislielākā ievērība parasti tiek veltīta Nagasaki un tās apkaimei, kur ir meklējami Katoliskās Baznīcas aizsākumi Japānā. Taču, kristīgās ticības dēļ tika nogalināts daudz cilvēku arī citās Japānas vietās. Arī ziemeļos, lauku rajonos pastāvēja daudzas katoļu kopienas un veseli ciemati. Kristieši rūpējās par sociālo labklājību, par nabadzīgajiem un slimajiem, kā arī par izglītību. Tokugavu valdīšanas laikā no XVII gadsimta sākuma līdz XIX gadsimta vidum bija tendence veicināt izglītību pēc budistu tempļos piekoptās izglītības parauga, jo valdnieki baidījās no kristīgās ietekmes.
Šodien kristīgais mantojums joprojām ir spēcīgs Nagasaki reģionā, bet Tokijā, piemēram, cilvēki par to neinteresējas. “Neesam to atbilstošā veidā veicinājuši,” ar nožēlu atzīst bīskaps no Tālo Austrumu zemes. Viņš liek cerību uz katoļticīgajiem ieceļotājiem, kas palīdz izplatīt kristīgo vēsti. To vidū tiek pieminētas filipīniešu sievietes, kas ir precējušās ar japāņiem, pārsvarā tiem, kuri dzīvo lauku apvidos. Isao Kikuči skaidro, ka japānietes vairs negrib strādāt lauku darbus un pārceļas uz pilsētām, tāpēc viņu vietā šeit ierodas filipīnietes.
Sarunas noslēgumā Tokijas arhibīskaps un Caritas Internationalis prezidents atceras vietējo katoļticīgo devumu cunami un zemestrīču seku novēršanā, kad palīgā steidzās daudzi brīvprātīgie. Šādā veidā japāņi ir varējuši pārliecināties par to, ko sludina Katoliskā Baznīca.
