Ungārijā beatificēta "šķīstības mocekle" Marija Magdolna Bodi
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Šodien, lai runātu par šķīstību, ir nepieciešama drosme,” teica Ungārijas Baznīcas primass. “Glabāt šķīstību nav vis kādas galējas apņemšanās veids, bet gan personīga izvēle aiz lielas mīlestības pret Kristu.” “Katrs, saskaņā ar savu stāvokli, ir saņēmis aicinājumu būt šķīstam,” turpināja kardināls, “laulātie būt uzticīgiem viens otram; jaunieši būt disciplinētiem pirms lielajiem savas dzīves lēmumiem; savukārt, tie, kuri izvēlējušies celibātu un jaunavību, ir saņēmuši pilnīgas veltīšanās Kristum un kalpošanas cilvēkiem paaicinājumu.”
Marijas Magdolnas moceklība “nebija pēkšņs atgadījums, tas bija jaunas un darbīgas, dziļas un godbijīgas katoliskās ticības kronējums,” sacīja kardināls Erdjo. Neraugoties uz to, ka meitene bija dzimusi smagos apstākļos un nevarēja kļūt klostermāsa, jo viņas vecāki nebija precējušies, viņas sirdī “mita apustuliskais gars” un būdama laje, viņa “juta žēlastības spēku”. Uzcītīgā strādniece Fjūzfo Gjartelepas fabrikā par savu aicinājumu uzskatīja vest citus strādniekus pie Kristus. Tā bija ne tikai apustuliskā dedzība, bet arī īpaša mīlestība.
Eštergomas-Budapeštas arhibīskaps homīlijā atgādināja, kā jaunietei izdevās pārliecināt kādu savu kolēģi nelietot vairs lamuvārdus un kā viņa bieži aizdeva savus apavus un mēteli citām nabadzīgajām meitenēm, lai viņas varētu piedalīties Svētajā Misē. Kad Marija Magdolna jutās nomākta, viņa vienmēr devās uz baznīcu, lai “visu izstāstītu Jēzum” un rastu Viņā mierinājumu.
Nevarēdama kļūt par klostermāsu, Marija mīlestības dēļ uz Dieva Dēlu 1941. gada 26. oktobrī, Kristus Karaļa svētkos, salika mūžīgās jaunavības solījumu. 1944. gada beigās II Pasaules kara fronte tuvojās viņas dzimtajai Literai. Padomju karaspēks šeit ieradās 1945. gada 23. martā, kad Marija kopā ar citām sievietēm un bērniem atradās pie ieejas patversmē. Meiteni vardarbīgi satvēra divi zaldāti, viņa pretojās ar nelielām šķērītēm, vēlāk centās bēgt, izkliedzot brīdinājumus citām sievietēm. Taču, viņas saucienus apklusināja sešas lodes, kuras izšāva viens no karavīriem. Kad tika izšauts otrreiz, Marija pacēlusi rokas pret debesīm izsaucās: “Kungs, mans Karali! Ņem mani pie sevis!”
Jaunās ungārietes upurim bija tieša ietekme uz apkārtējiem. Sievietes un bērni, kas atradās notikuma vietā, izglābās no briesmām, viņas vecāki vēlāk apprecējās un jau drīz pēc Marijas Magdolnas nāves, tika uzklausītas daudzas lūgšanas. “Tas ir tāpēc,” paskaidroja kardināls Erdjo, “ka taisnīgs un svēts cilvēks var būt par garīgo centru un atbalstu veselām kopienām.”
Noslēgumā, citējot svēto Ambroziju, beatifikācijas Svētās Mises vadītājs jauno svētīgo salīdzināja ar svēto Agnesi, sakot, ka viņās abās “mīt divas mocekles: šķīstības mocekle un ticības mocekle”.
