Pāvests apmeklē Montefalko augustīniešu māsu klosteri
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests aprunājās ar klostermāsām, pēc tam svinēja Svēto Misi un pusdienoja kopā ar viņām. Vatikāna ziņu dienestam klostera abate Marija Kristīne Daguati stāsta: "Mēs pazīstam pāvestu jau daudzus gadus. Viņš ir cilvēks, kas nes mieru".
Roberts Prevosts tur ir viesojies vairākas reizes, vispirms kā augustīniešu brālis, pēc tam kā Svētā Augustīna ordeņa ģenerālpriekšnieks. 20. novembrī viņš kā pāvests pirmo reizi apmeklēja Montefalko Svētās Klāras augustīniešu māsu klosteri. Tā bija privāta vizīte. Tikšanās ar augustīniešu māsām bija Leona XIV otrais pieturas punkts savā īsajā ceļojumā pa Umbriju.
"Tas bija brīdis, kad mēs izjutām lielu sirsnību un tuvumu ar cilvēku, kuru pazīstam jau daudzus gadus," komentē abate Marija Kristīne Daguati. "Pāvests Leons XIV radīja lūgšanas un miera atmosfēru. Nebija nekādas kņadas un uztraukuma, tas bija patiesi skaisti. Ļoti skaisti..."
"Tā ir dziļa draudzība, jo mēs viņu pazīstam jau daudzus gadus, un es teiktu, ka viss notika garīgas tuvības atmosfērā," piebilst abate, "tā bija tikšanās ar "atbruņojošu cilvēku", ar "mieru nesošu personību".
Mazajā Perudžas provinces pilsētiņā Montefalko valdīja priecīgs satraukums par Leona XIV ierašanos. Viņu sveica mērs Alfredo Džentili un mēra vietnieks Daniele Moriči. Daudzi cilvēki stāvēja šauro ieliņu malās, lai sveiktu Vatikāna viesi. Vairāki bērni, priecīgi čalojot, gaidīja pāvestu pie klostera, kurš viņus sveica no automašīnas, pamājot ar roku, pirms iegāja bijušajā Svētās Klāras klosterī, kura pirmsākumi meklējami 13. gadsimtā.
Kopienā, kas kopš 1290. gada 10. jūnija ievēro svētā Augustīna regulu un kurā šodien dzīvo 13 māsas, svētās Klāras liecība joprojām ir dzīva. Sešu gadu vecumā viņa izteica vēlmi veltīt sevi Dievam un gandarīt par grēkiem. 23 gadu vecumā viņa tika iecelta par abati, dodot jaunu impulsu reliģiskajai kopienai, labāk organizējot kopienas dzīvi, uzliekot visām māsām pienākumu strādāt fizisku darbu, bet piešķirot plašāku brīvību tām, kuras bija vairāk noskaņotas uz kontemplāciju.
Mācītiem vīriem, priesteriem un augstākajiem garīdzniekiem viņa bija gudra padomdevēja, kas labāk nekā neviens cits spēja lasīt cilvēku sirdis un paredzēt notikumus. Tas viss, neskatoties uz grūto garīgā sausuma pārbaudījumu, pavadīja viņu 11 gadus.
"Manā sirdī ir mans Jēzus," viņa atkārtoja pēc tam, kad Kristus viņai parādījās klostera dārzā kā svētceļnieks un cietējs, sakot: "Es meklēju stingru vietu, kur varētu iestādīt savu krustu, un šeit es atradu piemērotu vietu." Tradīcija vēsta, ka klejotājs Jēzus iedeva viņai savu spieķi, no kura, pēc iestādīšanas, izauga koks, kas joprojām zaļo.
Svētā Klāra nomira 1308. gada 17. augustā. Māsas nolēma saglabāt viņas ķermeni. Šim nolūkam tika izņemti orgāni, un viņas sirdī tika atklātas Kristus ciešanu pēdas. Klāras svētuma slava ātri izplatījās, un daudzi brīnumi tika piedēvēti viņas aizbildniecībai. Viņu kanonizēja pāvests Leons XIII 1881. gada 8. decembrī.
Pāvests Leons XIV brīdi sarunājās ar māsām, pēc tam svinēja Svēto Misi skaistajā 17. gadsimta baznīcā, ko projektējis peruāņu arhitekts Valentino Martelli. Transepta labajā pusē aiz restēm atrodas sudraba urna, kurā glabājas svētās Klāras mirstīgās atliekas.
Visspilgtākā vieta, kas saistīta ar Klāru, ir Svētā Krusta kapela, kas dekorēta ar skaistām 14. gadsimta freskām. Sākotnēji tā bija mazās baznīcas, ko viņa uzcēla, altāra daļa un vieta, kur viņa pavadīja savas dzīves pēdējās dienas. Tieši tur notika daudzi brīnumi, kas aprakstīti kanonizācijas procesā.
Pāvestam māsas pasniedza tipiskus Umbrijas reģiona ēdienus. Viņas bija sagatavojušas arī dāvanu - 2026. gada kalendāru ar nosaukumu "Ceļā uz atbruņotu un atbruņojošu mieru". Tajā iekļauti teksti no viņa runām un sprediķiem, kā arī no svētā Augustīna, un ilustrācijas, ko veidojusi māsa Marija Rosa Džerini, vikāre, kura šī gada 12. novembrī tika ievēlēta par Itālijas Augustīniešu klosteru federācijas prezidenti.
