Kijivas-Pečerskas lavra. Ticības un kultūras mantojums

Svitlana Duhoviča - Vatikāns

Kijivas-Pečerskas lavra nav tikai vissenākais Ukrainas klosteris, bet ir viens no galvenajiem tās kristīgās vēstures un garīgās identitātes simboliem. Dmitro Hordienko – Svētās Sofijas nacionālā kompleksa zinātniskais atbildīgais, pārlapo lavras pirmsākumus, stāsta par Kijivas Krievzemes mūku kustības veidošanos un izskaidro reliģisko, kultūras un nacionālo lomu līdz pat izaicinājumiem, kas klosteri skar šodien.

Svētie Antonijs un Teodosijs – lavras dibinātāji

Saskaņā ar tradīciju, Kijivas-Pečerskas lavrai ir divi dibinātāji – svētais Antonijs Pečerskis un Teodosijs Pečerskis. Jāpiebilst, ka vārdi “pečerskis”, nozīmē “no grotas”. “Formāli, pirmais dibinātājs ir Antonijs, bet tādā formā, kādā klosteris ir šodien, tas ir izveidots Teodosija laikā,” turpina skaidrot vēsturnieks. Antonijs, kurš ir cēlies no Ļubecas, kas atrodas ap 200 kilometru uz ziemeļiem no Kijivas, savu garīgo formāciju guva Atosa kalnā, kur saņēma sūtību izplatīt mūku dzīvi Kijivas Krievzemē. Atgriezies Kijivā, viņš apmetās Pečerskas grotās ārpus pilsētas. Tradīcija apgalvo, ka uz šejieni viņš atveda Atosā gūto pieredzi, bet grotās jau dzīvoja eremīti, arī priesteris Ilarions, kurš vēlāk kļuva par Kijivas metropolītu.

Ap Antoniju sāka pulcēties pirmie mūki un neraugoties uz to, ka šis svētais mīlēja vientuļnieka dzīvi, vēlāk viņš pārcēlās uz Čerņihivu, kuras tuvumā nodibināja vēl vienu mūku kopienu. Svētais Teodosijs bija tas, kurš klosterim piešķīra stabilu struktūru un kopienas dzīves regulu. Pēc sākotnējiem strīdiem ar kņazu Svjatoslavu Jaroslaviču, Teodosijs ar valdnieku izlīga un tas viņam uzdāvināja 100 grivņas Aizmigšanas katedrāles celtniecībai. Teodosijs personīgi piedalījās celtniecības darbos, sākdams rakt tranšeju celtnes pamatiem. Viņa vadībā dzima Kijivas Pečerskas (Grotu) klosteris ar lielu mūku kopienu, kurš nākamajos gadsimtos saņēma “lavras” titulu, ar kādu Austrumu kristīgajā tradīcijā tiek apzīmēti visnozīmīgākie klosteri.

Dievmātes aizsardzībā

Sena tradīcija Aizmigšanas katedrāli saista ar īpašu Jaunavas Marijas aizsardzību. “Leģenda vēstī, ka Dievmāte parādījusies grieķu tēviem Blahernes svētnīcā Konstantinopolē, sakot, ka vēlas, lai viņai tiktu uzcelta mājvieta virs Kijivas pakalniem. Viņa pati norādījusi uz vietu, kur būvēt klosteri, kam bija jākļūst par viņas svētnīcu, kas veltīta Aizmigšanai. Pārliecība, ka pati Dieva Māte ir izvēlējusies šo vietu, nostiprināja tās garīgo nozīmi un veicināja Kijivas-Pečerskas lavras izveidošanu par vienu no vissvarīgākajiem Kijivas metropolijas reliģiskajiem centriem. Pateicoties klosterim, arī Aizmigšanas svētki kļuva par vienu no galvenajām mariāniskajām svinībām Kijivas Krievzemes Baznīcā.

Lavra vēstures gaitā. Starp uzplaukumu un pārbaudījumiem

Sākot ar XI gadsimta beigām daudzi Kijivas metropolijas bīskapi nāca no lavras. Atšķirībā no daudziem citiem klosteriem, lavra nebija tieši atkarīga no valdnieku labvēlības. Jau viduslaikos šis klosteris bija svētceļojumu mērķis, bet nākamajos gadsimtos tas izvirzījās par vienu no ievērojamākajām kristīgās godbijības vietām Austrumeiropā. Vēstures gaitā Kijivas-Pečerskas lavra vairākkārt tika izpostīta. Pirmie dokumentos aprakstītie postījumi notika 1096. gadā, kad kumani aizdedzināja klosteri, to izlaupīja un sagūstīja dažus mūkus. Hipotēze, ka klosteri pilnībā sagrāva mongoļi, tomēr nerod pietiekamus apstiprinājumus.

Kristīgās kultūras centrs

Kijivas-Pečerskas lavra nav bijusi tikai mūku dzīves centrs, bet tā ir bijusi arī viens no Kijivas Krievzemes kristīgās kultūras šūpuļiem. Lavras viduslaiku autoru vidū visredzamākais ir Nestora vārds, kuru tradicionāli atceras kā Hronistu. Vēsturnieks Hordienko tomēr uzskata, ka viņš nebija tas, kurš uzrakstīja slaveno “Pagātnes gadu hroniku”, un ka šis darbs nav bijis rakstīts klosterī, neraugoties uz to, ka autors, iespējams, ir izmantojis tekstus un dokumentus, kas no tā ir nākuši. Tomēr, ir skaidrs, ka Nestors ir biogrāfiju “Svētā Teodosija dzīve” un “Svēto Borisa un Gļeba dzīve” autors. Bez tam, ar lavru ir saistīts biogrāfiju un garīgo stāstu krājums “Kijivas-Pečerskas lavras paterikons”, kas gadsimtu gaitā kļuva par vienu no visvairāk lasītajiem reliģiskajiem tekstiem Austrumeiropā, tādējādi veicinot šī klostera slavas izplatību.

Mūku kopiena ar lielu autoritāti

Nav precīzu datu par mūku skaitu viduslaikos. “Sākumā kopiena, iespējams, sastāvēja no vairāk kā 20 reliģiskajiem. To veidoja galvenokārt Kijivas Krievzemes elites locekļi – kņazi, bajāri un ietekmīgāko ģimeņu pārstāvji. Viņu vidū bija kņazs Mikola Svjatoša, bet svētais Teodosijs nāca no bajāru ģimenes. Gadsimtiem ritot, Kijivas-Pečerskas lavra izauga līdz pat vienam no nozīmīgākajiem ekleziālās un kultūras dzīves centriem Ukrainā. XVII gadsimtā, metropolīta Petro Mohilas vadībā un vēlāk, pateicoties hetmaņa Ivana Mazepas atbalstam, tā pieredzēja jaunu izaugsmi. Klosterī tika savākti bagātīgi līdzekļi un tas saglabāja savus īpašumus arī tad, kad Kijivas motopolijas teritorijas tika sadalītas starp dažādām valstīm.

Lavra Maskavas ietekmē

Saskaņā ar Dmitro Hordienko teikto, pavērsiens Kijivas-Pečerskas lavras vēsturē sākās 1686. gadā, kad Maskava pārņēma kontroli pār Kijivas metropoliju. Vēsturnieks apgalvo, ka Konstantinopoles patriarhāta dokumenti neliecina par definitīvu ekleziālās jurisdikcijas pāreju, bet tikai par Maskavas patriarham uz laiku piešķirtu administratīvu varu, paredzot to kara laikā un tad, kad neiespējama kļuva saziņa ar Konstantinopoli. “Tomēr, nākamajos gados,” turpina Hordienko, “Maskava sāka pakāpeniski paplašināt savu ietekmi pār Kijivas Baznīcu”.    

Vēsturnieks precizē, ka apmēram gadsimtu ilgi līdz mūku īpašumu pārņemšanai no laicīgās varas puses, šī kontrole dzīvi lavrā tieši neskāra. Pirmā iejaukšanās attiecās galvenokārt uz klostera izdevējdarbību. Šeit esošā tipogrāfija, kas savā laikā bija visnozīmīgākā Ukrainā, tika pakļauta Svētās Sinodes cenzūrai ar mērķi pielīdzināt valodu un teoloģisko saturu krievu tradīcijai. “Kijivas kristietība bija dziļi iekļauta Eiropas kultūrā un vienlaikus tai piederēja savas īpašības,” skaidro Hordienko. Laika posmā starp XVIII gadsimta beigām un XIX gadsimta sākumu šis process intensificējās: Kijivas metropolītus aizvien biežāk izvēlējās starp bīskapiem no Krievijas un lavrā tika nometināti mūki, kurus uzskatīja par uzticīgiem Maskavas ekleziālajai līnijai. Šādā veidā klosteris pakāpeniski pārvērtās par vienu no galvenajiem Krievijas Pareizticīgās Baznīcas atbalsta punktiem.

Māksla, svētums un svētceļojumi

Neraugoties uz dziļajiem pārveidojumiem, kas pieredzēti gadsimtu gaitā, Kijivas-Pečerskas lavra turpināja būt par vienu no nozīmīgākajiem ukraiņu sakrālās mākslas centriem. “Tās ikonogrāfiskā skola bija viena no izcilākajām šajā zemē”, atgādina Dmitro Hordienko. Starp tās slavenākajiem ikonu meistariem ir Alipijs Pečerskis, kurš tiek uzskatīts par pirmo zināmo Kijivas Krievzemes ikonogrāfu. Modernajā laikmetā lavra deva ieguldījumu arī ukraiņu baroka attīstībā, bet XIX gadsimtā sakrālā māksla pakāpeniski tika pielīdzināta Krievijas Baznīcas sinodālajiem kanoniem.

 “Tomēr Lavras svētums palika neskarts,” uzsver Hordienko. Pēc tam, kad metropolīts Petro Mohila par svētiem pasludināja grotās apbedītos mūkus, klosteris kļuva par vēl intensīvāku svētceļojumu mērķi. Laikmeta liecības atgādina, ka pagodināt relikvijas uz šejieni nāca ne tikai pareizticīgie, bet arī katoļi no poļu-lietuviešu konfederācijas. Līdz ar padomju režīma iestāšanos, mūku dzīve Kijivas-Pečerskas lavrā praktiski tika pārtraukta. Laikā no 1921. līdz 1923. gadam padomju vara uzsāka plašu Baznīcas īpašumu atņemšanu visā Ukrainas Padomju sociālistiskajā republikā. Arī lavras klosteris tika izpostīts. “Tika konfiscēts desmitiem kilogramu sudraba, jo īpaši liturģiskie priekšmeti, kas datējami ar ukraiņu baroka laikmetu,” stāsta Hordienko.

 “Oficiāli kampaņa tika prezentēta kā atbalsts neražas skartajiem iedzīvotājiem, taču, patiesībā, tā kalpoja par ieganstu sistemātiskai ukraiņu kultūras mantojuma destrukcijai un izlaupīšanai,” piebilst vēsturnieks. Lavras komplekss tomēr tika paglābts no nojaukšanas, pateicoties Kijivas zinātnieku un muzeju darbinieku pūliņiem, kuri to pārveidoja par nozīmīgu muzeju. 1943. gadā, līdz ar Staļina lēmumu par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas atjaunošanu, daļa lavras tika atgriezta mūku dzīves vajadzībām, kamēr augšējā daļā tika iekārtoti muzeji.

Jaunākajā uzbrukumā nodarītie zaudējumi

Šogad (2026), naktī no 14. uz 15. jūniju Kijivas-Pečerskas lavru, kas ir iekļauta UNESCO Pasaules Kultūras mantojuma sarakstā, skāra Krievijas kara drona uzlidojums. Cieta Aizmigšanas katedrāles jumts, kas tika steidzīgi atjaunots, bet antīkās ikonas no ikonostasiem tika paglābtas. Dmitro Hordienko atzīmē, ka tajā dienā tika nodarīti zaudējumi arī dažiem ukraiņu muzejiem, tāpēc viņš uzskata, ka uzbrukumi tika mērķēti ne tikai uz atsevišķām celtnēm, bet uz šīs zemes kultūras mantojumu.

Viena no Ukrainas garīgajām sirdīm

Dmitro Hordienko skatījumā lavra atspoguļo vienu no galvenajiem Ukrainas  garīgās un kultūras identitātes simboliem. Vēstures pētnieks atgādina režisora Oleksandra Dovženko teikto, ka pēc Aizmigšanas katedrāles iznīcināšanas padomju armijai atkāpjoties no Kijivas un ienākot vācu karaspēkam 1941. gadā, izskatījās, it kā no galvaspilsētas būtu “izrauta sirds”. “Lavra ir kas daudz vairāk, nekā klosteris,” apgalvo Hordienko. “Tā ir viena no ukraiņu garīguma vietām ne tikai Baznīcai, bet visai tautai. Gadsimtiem ilgi, arī tad, kad ukraiņiem nebija savas valsts, šeit tika glabātas un tālāk nodotas šīs zemes ticība, kultūra un atmiņa”. No šī klostera savu formu ir smēlušies literārie darbi, mākslas skolas un liela daļa Kijivas metropolijas Baznīcas dzīves. “Bez Kijivas-Pečerskas lavras nav iespējams saprast nedz Ukrainas vēsturi, nedz tās kultūru.” “Tāpēc,” noslēgumā saka vēsturnieks, “katrs postījums, kas nodarīts klosterim, ievaino ne tikai pieminekli, bet arī tautas vēsturisko un garīgo atmiņu. Esmu pārliecināts, ka spēsim saglabāt šo mantojumu arī priekš nākamajām paaudzēm.”

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte