Lielā nedēļa un Lieldienu laiks dažādu pasaules zemju kontekstos
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Atrodamies zonā, kurā esam liecinieki raķešu un dronu uzlidojumiem un tajā pašā laikā bombardējumiem no lidmašīnām. Taču, Lieldienās dzīva ir cerība redzēt nākotni un kara beigas,” Vatikāna medijiem stāsta Mosulas arhidiecēzes ģenerālvikārs, tēvs Behnams Benoka. Sākot ar izraēliešu un amerikāņu reidiem pret Irānu, ieroču troksnis skan arī Irākas debesīs. Šādā gaisotnē kristieši šeit sagaidīja Lieldienas, kuras, kā stāsta tēvs Benoka, “tika pavadītas tieši uz krusta, baznīcas iekšienē kopā ar Kristu”.
Pirms gandrīz 12 gadiem, 2014. gada augustā vairāk nekā 100 tūkstoši kristiešu bija spiesti bēgt no savām mājām vēsturiskajā Ninives līdzenumā Tigras upes krastos, lai izvairītos no Islāma valsts karotājiem, kuri izpostīja vairāk nekā 13 tūkstošus dzīvesvietu. “Toreiz draudus radīja sunnītu, bet tagad šiītu fundamentālisti,” stāsta tēvs Benoka. No viņa uzzinām, ka nozīmīga daļa kristiešu šobrīd ir atgriezušies Ninivē un ar starptautisko katoļu organizāciju palīdzību tiem ir izdevies atjaunot mājas. Taču, šajās dienās kristieši, tāpat kā visi irākieši, ir nobijušies, ka konflikts Irānā var atkal nest sagrāvi arī viņu zemē.
Ticīgie beidzot ir varējuši atgriezties Puvaransantivu salā, Šrilankā, kur okēana krastā atrodas pavisam nelielā, taču valstī nozīmīgā Velankanni Dievmātes svētnīca. Pilsoņu karš šeit ir atstājis iznīcinošu “mantojumu” – joprojām aktīvas kājnieku mīnas. Kamēr 4. aprīlī pasaulē tika atzīmēta Starptautiskā sensibilizācijas diena pret mīnām, šīs salas vēsture Šrilankas ziemeļos atgādina par brūcēm, ko nesuši šeit izvietotie ieroči. Liels darba ieguldījums gaida atmīnētājus, bet kristiešu kopiena, kas kopā ar citiem atkal gatavojas apdzīvot salu, to darīt atsāka ar lūgšanām un Lielās nedēļas un Lieldienu svinībām Velankanni svētnīcā.
Nikaragvā joprojām tiek liegtas ticīgo procesijas un svētku riti pilsētu ielās. Vienīgais izņēmums Lielās nedēļas laikā bija galvaspilsētā Managvā, kur bija atļauts Krustaceļš. Laikā no 2019. līdz 2025. gada jūlijam Nikaragvas valdība ir aizliegusi 16 500 reliģiskās aktivitātes, tajā skaitā procesijas. Kopš 2018. gada vismaz 400 no 3500 organizācijām, kurām liegta, vai ierobežota brīvība, ir saistītas ar Katoļu Baznīcu. Izraidīti, vai arestēti šajā laikā ir vairāk nekā 200 priesteru, bīskapu un reliģisko. Bez tam, valstī ir liegts ievest reliģisko literatūru. Nikaragvas ziemeļu diecēzēs arī šogad nav bijis iespējams svinēt Hrizamas Svēto Misi, jo bīskapi atrodas trimdā.
Situācija atšķiras Managvā, kur kardinālam Leopoldo Brenesam bija atļauts vadīt Krustaceļu. Procesija sākās katedrāles sānos un turpinājās kompleksa atrijā. Tā noslēdzās sakrālajā laukumā, nevis iepretim Kristus Asiņu tēlam, kā iepriekš. 2020. gada 31. jūlijā kapelā, kurā glabājās koka statuja, notika ugunsgrēks. Kristus Asiņu tēls 1638. gadā tika atvests no Gvatemalas un gadsimtiem ilgi bija viens no visvairāk godinātajiem reliģiskajiem simboliem Nikaragvā.
Kambodžā, zemē, kur karš ir licis atstāt mājas vairāk nekā 50 tūkstošiem cilvēku, Baznīca atrodas pirmajās rindās, kas palīdz bēgļu nometnēs dzīvojošajām ģimenēm. Arī Lieldienās tā rūpējas, lai bēgļiem netrūkst materiālo un garīgo labumu. Iniciatīvu virknē ietilpst Pnompeņas vikāriāta organizētais 300 pusaudžu maršs, kuriem bīskaps Olivers Šmithauslers lūdza kļūt par “izlīgšanas vēstniekiem”. Viņi piedalījās 3 dienas ilgā svētceļojumā, lai iepazītos ar kara cirstajām brūcēm un lūgtos par mieru. Svētceļojuma mērķis bija palīdzēt jauniešiem saprast, ka izlīgšana un miera celtniecība sākas viņu sirdīs, ģimenēs un kopienās, ka galvenās sastāvdaļas, ceļot mieru, ir iejūtība, mīlestība un piedošana.
Tieši šīs vērtības Baznīca Kambodžā ir atzinusi mocekļu –bīskapa Jozefa Hmara Salas un viņa 11 biedru dzīvē, kuriem šī gada 15. martā ir noslēgta diecezālā beatifikācijas lietas fāze. Viņi pārstāv visus tos, kuri ir cietuši Sarkano hmeru režīma laikā un miruši, lūdzot Kungu pieņemt tos savā valstībā.
