Francisks: Jēzus atjauno sirdis un dziedē pagātnes brūces

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Izlīguši ar Dievu, citiem cilvēkiem un sevi, arī mēs varam kļūt par izlīguma un miera instrumentiem sabiedrībā, kurā dzīvojam – sacīja Francisks, komentējot Lūkasa evaņģēlija fragmentu par Emmausas mācekļiem. Šie mācekļi atspoguļo mūsu personīgās dzīves un visas Baznīcas ceļu. Mēs savā dzīves ceļā un ticības dzīvē, cenšoties realizēt savus sapņus, ilgas un cerības, reizē sastopamies ar savu trauslumu, vājumu, sakāvēm un grēku. Bieži vien neveiksmes sajūta mūs it kā paralizē un mēs kļūstam tās gūstekņi. Taču Evaņģēlijs mums atklāj, ka tieši tai brīdī mēs neesam vieni – uzsvēra pāvests. Tieši tai brīdī, Kungs dodas mums pretī, nostājas mums blakus, diskrēti soļo mums līdzi un grib atvērt mūsu acis, lai mūsu sirds atkal degtu. Kad savās neveiksmēs atvēlam vietu Kungam, tad mūsu dzīve atdzimst un mēs varam izlīgt – ar sevi, brāļiem un Dievu.

Uzrunas turpinājumā pāvests aplūkoja ceļu, kas ved no neveiksmes līdz cerībai. Pirmais, ko cilvēks piedzīvo, ir neveiksmes jeb sakāves sajūta. To piedzīvo abi Emmausas mācekļi. Jēzus, uz kuru viņi bija likuši visas savas cerības, nu ir miris kaunpilnajā nāvē pie krusta. Viņi, skumju pārņemti un vīlušies, dodas prom no Jeruzalemes. Līdzīgas sajūtas piedzīvojam arī mēs.

Tas notiek ikreiz, kad mūsu ideāli saduras ar vilšanos dzīvē un pašu vājuma dēļ nepiepildās mūsu nodomi; kad dzīvinām labās ieceres, bet tomēr nespējam tās īstenot; kad darbībās, ko veicam, vai attiecībās agrāk vai vēlāk piedzīvojam sakāvi, kļūdas, neveiksmes vai kritienus; kad redzam, kā sagrūst mūsu sapņi un centieni; kad jūtamies grēka un vainas apziņas nospiesti.

To piedzīvoja arī Ādams ar Ievu. Pāvests uzsvēra, ka viņu grēks viņus attālināja ne tikai no Dieva, bet arī vienu no otra, kā rezultātā tie spēja tikai apsūdzēt viens otru. Un tas var notikt arī Baznīcas dzīvē, kas ir Kunga mācekļu kopiena – viņš atzina. Šī kopiena ļaunuma priekšā var piedzīvot apjukumu un vilšanos. Tad tai atliek nekas cits, kā jautāt: Kas notika? Kāpēc notika? Kā tas varēja notikt? Tie ir jautājumi, ko katrs no mums sev uzdod, un ko uzdod Baznīca Kanādā, ejot šo dziedināšanas un izlīgšanas ceļu.

Turpinājumā pāvests mudināja mūs būt uzmanīgiem un, piedzīvojot neveiksmi, nepadoties bēgšanas kārdinājumam, kā to darīja Emmausas mācekļi. Dzīves neveiksmju priekšā nav nekā briesmīgāka kā bēgšana – viņš uzsvēra. Tā vietā, lai stātos tām pretī un tās pārvarētu, cilvēks bēg. Tas ir ienaidnieka jeb velna kārdinājums. Viņš grib mums iestāstīt, ka tā ir galīgā sakāve; viņš grib mūs paralizēt sarūgtinājumā un skumjās, pārliecināt mūs, ka vairs neko nevar darīt un līdz ar to nav jēgas meklēt nekādu risinājumu.

Taču Evaņģēlijs māca, ka tieši vilšanās un sāpju situācijā, kad piedzīvojam ļaunumu, vainas apziņu un kaunu, kad mūsu dzīves upe izžūst grēkā un neveiksmēs, kad jūtamies atkailināti un mums liekas, ka mums vairs nekā nav, tieši tad Kungs nāk mums pretī un iet mums līdzās – uzsvēra Francisks. Ko Jēzus dara ar Emmausas mācekļiem? Viņš nesaka tiem ik uz soļa lietotos iedrošinājuma vai mierinājuma vārdus, bet, skaidrojot Rakstus un atklājot tiem savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, izgaismo viņu dzīvi un piedzīvoto un tādā veida atver viņu acis, ka tie var paskatīties uz visu ar jaunu skatienu.

Visbeidzot, Emmausas mācekļu priekšā Jēzus lauž maizi – turpināja Svētais tēvs. Jēzus atver viņu acis un kārtējo reizi atklājas viņiem kā mīlestības Dievs, kurš atdod dzīvību par saviem draugiem. Tādā veidā Viņš tiem palīdz priecīgi turpināt ceļu, sākt no jauna, atgūt cerību.

“Brāļi un māsas, Kungs grib darīt to pašu arī ar katru no mums un ar savu Baznīcu”, sacīja pāvests. “Kā lai no jauna atveram savas acis, kā lai mūsu sirds joprojām deg par Evaņģēliju? Ko lai darām, kad mūs nospiež dažādi garīgie un materiālie pārbaudījumi, kad meklējam ceļu uz taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību, kad gribam atkal piecelties no savas vilšanās un noguruma, kad ceram, ka sadzīs mūsu pagātnes rētas un mēs izlīgsim ar Dievu un savā starpā?”

“Ir tikai viens ceļš”, uzsvēra Francisks. “Tas ir Jēzus ceļš, tas ir ceļš, kas ir pats Jēzus (sal. Jņ 14, 6). Ticēsim, ka Jēzus nostājas mums līdzās mūsu ceļā, un ļausim, lai Viņš mūs satiek; ļausim, lai Viņa Vārds izgaismo mūsu dzīvi un rāda mums dziedināšanas un izlīgšanas ceļu; kopā ticībā lauzīsim euharistisko Maizi, lai ap šo galdu mēs varētu saskatīt, ka esam Tēva mīļotie bērni, visi aicināti būt brāļi.”

Jēzus, laužot maizi, apstiprina sieviešu teikto, proti, ka Viņš ir augšāmcēlies. Šajā sakarā pāvests atgādināja par sievietes lielo lomu pestīšanas vēsturē. Svētā Anna, Vissvētākā Jaunava Marija, sievietes – Jēzus Augšāmcelšanās liecinieces rāda mums jaunu izlīgšanas ceļu. Mums visa centrā ir jāizvirza Jēzus. Ja mēs piedzīvosim izlīgšanu ar Dievu, citiem un sevi, tad arī paši kļūsim par izlīgšanas un miera instrumentiem. Homīliju pāvests noslēdza ar lūgšanu: “Paliec ar mums, Kungs, jo ir jau vakars (Lk 24, 29). Paliec ar mums, Kungs, kad noriet cerība un nāk tumšā vilšanās nakts. (…) Paliec ar mums, Kungs, jo, ja Tu soļo mums līdzās, tad mūsu neveiksmē atdzimst jaunas dzīves cerība. Āmen”.