Francisks: Piedošana ir vienīgais ierocis pret katru karu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks Akvilā piedalīsies šīs pilsētas tradicionālajos Piedošanas svētkos. Pirmoreiz šo svētku vēsturē pāvests būs tas, kurš vērs Svētās durvis. Kopā ar Akvilas arhibīskapu, kardinālu Džuzepi Petroki Svētais tēvs šķērsos pilsētu baltajā papamobilī.
Pirms Akvilas apmeklējuma sarunā ar Akvilas avīzes žurnālistiem Romas bīskaps pakavējās pie 2009. gada 6. aprīlī notikušās zemestrīces, kas izmainīja pilsētas vēsturi un tās iedzīvotāju dzīvi. “Sāpes un ciešanas vienmēr ir noslēpums,” teica Francisks. Pats Jēzus ir izgājis tām cauri, piedzīvojis tumsas, vientulības, sakāves brīžus. Tai pašā laikā Viņš mums māca, ka tieši šādos brīžos, kad viss šķiet zaudēts, var izdarīt negaidītu žestu: uzticēties Tēvam! “Tavās rokās es atdodu savu garu,” saka Jēzus uz krusta. Pāvests norādīja, ka bez šī uzticības žesta nav iespējams atdzimt. Ticīgais apzinās, ka šīszemes dzīve ir tikai pāreja, tas ir ceļojums, kas ved pie dzīvības, kas nepāriet. Bez šīs pārliecības nekam nebūtu jēgas, un visu varētu sagraut nāve. Taču šī pārliecība ir dāvana, kas jālūdz un jāsargā no visa, kas to varētu izdzēst.
Pāvests Akvilā atvērs Kolemadžo bazilikas Svētās durvis. Tās simbolizē piedošanu. Kā šai kontrapozīciju un karu pasaulē, piedošana var izmainīt perspektīvu un nākotnē palīdzēt raudzīties ar cerību? Francisks atgādināja, ka šajos mēnešos pieredzam karu Ukrainā, kā arī daudzus citus konfliktus, kas nerod pietiekamu uzmanību masu medijos, bet kas liek ciest tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Ļaunumu nevar uzvarēt ar ļaunumu, bet tikai ar labumu. “Ir vajadzīgs vairāk spēka, lai piedotu, nekā, lai karotu,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka piedošanai ir vajadzīgs lielāks iekšējais un kultūras briedums. Visiem būtu jāattīsta miera kultūra, kas izriet tieši no brieduma piedot. “Ja necentīsimies to darīt, paliksim ieslēgti ļaunuma loģikā, kas ir vienota ar to personu interesēm, kuras izmanto šos konfliktus, lai vairotu savas bagātības un paverdzinātu citus. Piedošana ir vienīgais iespējamais ierocis pret katru karu,” uzsvēra Francisks.
Baznīca māca, ka ikvienā nabadzīgajā varam saskatīt Jēzu. Vai nabadzību varam uzskatīt par vērtību? Pāvests atzīmē, ka pastāv nabadzība, kas ir netaisnības auglis un pastāv evaņģēliskā nabadzība, kas ir brīva no mantkārības. Pirmā nabadzība ir jāapkaro ar taisnību un solidaritāti, bet otra jāizvēlas kā ceļš, kas ved pie patiesa miera. Tikai tad, kad neesam mantu vergi, varam izbaudīt to iekšējo brīvību, kas mums ļauj izjust prieku par katru dzīves lietu.
Baznīca Akvilā šais gados ir bijusi tuva cietošajiem. Jau kopš pirmajiem zemestrīces mirkļiem tā ir kalpojusi kā atbalsta punkts. Pilsētā joprojām ir daudz māju un sakrālo celtņu, kam ir nepieciešama atjaunošana. Pāvests pateicas vietējai Baznīcai, bīskapiem, kas ir nomainījušies pa šiem gadiem, priesteriem, reliģiskajiem un reliģiskajām, kuri kopā ar lajiem ir snieguši tuvākmīlestības liecību, par rekonstrukciju, kas attiecas ne tikai uz ēkām, bet arī uz cilvēku dvēselēm. Francisks norāda, ka tuvība, klātesamība, dalīšanās, konkrēta žēlsirdība, uzklausīšana, maigums, ir veidi, kādā jāsludina Evaņģēlijs, jo īpaši tad, kad blakus atrodas tie, kuri daudz ir izcietuši.
“Nav iespējams iet tālu, ja neejam visi kopā,” intervijā Akvilas avīzei “Centro”, teica pāvests. “Tikai esot vienotiem, varam kaut ko patiesi un ilgstoši mainīt. Ir jāatstāj aiz muguras viss, kas mūs šķir un jānovērtē tas, kas vieno. Ar šo stilu cerība nepaliks vienīgi utopija, bet būs drošība, uz kuras balstīt nākotni un visu cilvēku centienus,” apgalvoja Svētais tēvs. Viņš apliecināja, ka ieradīsies Akvilas iedzīvotāju vidū galvenokārt, lai stiprinātu viņos cerību uz krustā sisto un augšāmcēlušos Jēzu Kristu. “Taču, nāku arī, lai iedrošinātu jūs kā lielu dārgumu glabāt pāvesta Celestīna V vēsti, ko viņš ir atstājis visai Baznīcai,” piebilda Francisks. Viņš novēlēja, lai pazemība, mīlestība, tuvība, piedošana, žēlsirdība ir visskaistākais veids, kā sludināt Evaņģēliju mūsdienu un visu laiku vīriešiem un sievietēm.
