Reliģijas ir aicinātas liecināt par transcendenci un brālīgumu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests pateicās Kazahstānas autoritātēm, “draudzīgajai un drosmīgajai tautai, kura spēj apskaut citas kultūras, pati glabājot savu cēlo vēsturi un dārgās tradīcijas”.
Francisks atskatījās uz Pasaules un reliģiju līderu kongresu vēsturi, kuri aizsākās 2002. gadā Asīzē līdz ar Lūgšanu dienu par mieru pasaulē, un kam par pamudinājumu kalpoja 2001. gada 11. septembrī paveiktais terorakts Ņujorkā, kad pastāvēja risks reliģiju padarīt par konflikta cēloni. Deklarācijā, ko pieņēma nupat notikušais kongress, apgalvots, ka ekstrēmismam, radikālismam, terorismam un jebkādam pamudinājumam uz naidu, vardarbību un karu, nav nekā kopīga ar autentisku reliģisko garu, un no tiem ir jāatsakās cik vien iespējams izlēmīgi un jānosoda bez jebkādiem “ja” un “bet”.
Pāvests atzīmēja, ka tik daudzi cilvēki arī mūsdienās tiek vajāti savas ticības dēļ. Viņš aicināja aizsargāt visu cilvēku tiesības brīvi paust savu reliģiju, atgādinādams, ka ikviens vīrietis un sieviete savā neatkārtojamajā vienreizīgumā var izstarot īpašu gaismu zemes virsū, ja viņi atrodas kontaktā ar dievišķo. “Tāpēc Katoliskā Baznīca, kas nepagurdama sludina katras, pēc Dieva līdzības radītās personas neaizskaramo cieņu, tic arī cilvēku ģimenes vienotībai,” teica Francisks. Viņš apgalvoja, ka starpreliģiju dialoga ceļš ir kopīgais miera ceļš, tas ir neatliekams kalpojums cilvēcei, visu cilvēku Radītāja slavai un godam.
Domājot par šo kopīgo gājumu, pāvests jautāja – “kāds ir mūsu konverģences punkts?” Viņš atgādināja svētā Jāņa Pāvila II pirms 20 gadiem Kazahstānā teikto, ka “visi Baznīcas ceļi ved pie cilvēka” un ka “cilvēks ir Baznīcas ceļš”. Francisks vēlējās piebilst, ka cilvēks ir arī visu reliģiju ceļš. Izdarot nozīmīgas izvēles, viņš aicināja raudzīties uz cilvēka labumu vairāk nekā uz stratēģiskajiem ekonomikas, nacionālo interešu, enerģētikas un militārajiem mērķiem.
Francisks norādīja, ka reliģijas ir aicinātas liecināt par kopīgu garīgo un morālo mantojumu, kas balstās uz diviem galvenajiem pīlāriem – uz transcendenci un uz brālīgumu. Transcendence ir apslēptais spēks, kas pasauli virza uz priekšu. Savukārt, savu piederību Radītājam nav iespējams apliecināt, ja nemīlam Viņa radības. Tā ir šai kongresā pieņemtās Deklarācijas “dvēsele” – teica Francisks. Kongresa noslēgumā viņš vēlējās izcelt trīs punktus.
Pirmais punkts ir miers. Pāvests uzsvēra, ka tas izriet no brālīguma, attīstās, cīnoties pret netaisnību un nevienlīdzību, tiek veidots, pasniedzot roku citiem. “Mums, kuri ticam visu cilvēku Radītājam, ir jāatrodas pirmajās rindās, izplatot mierīgu sadzīvi. Par to mums ir jāliecina, tā jāsludina un jāpiesauc,” teica Francisks kongresa dalībniekiem. Viņš atgādināja, ka miera trūkums ir izskaidrojams ar uzmanības, maiguma, dzīvības radīšanas spēju trūkumu. Tāpēc, kā otro nozīmīgo punktu pāvests izcēla sievietes tēlu. “Sieviete dāvā dzīvību un rūpējas par pasauli. Viņa ir ceļš pretim mieram,” sacīja pāvests. Tāpēc kongresa dalībnieki ir norādījuši uz nepieciešamību sargāt sievietes cieņu un uzlabot sociālo statusu kā līdzvērtīgai ģimenes un sabiedrības loceklei. “Sievietēm ir jāuztic lomas ar lielāku atbildību,” piebilda Francisks. Visbeidzot, trešais punkts – jaunieši. Pāvests atgādināja, ka viņi ir miera un vienotības vēstneši šodien un rīt. Svētais tēvs teica:
“Viņi ir tie, kuri vairāk par citiem piesauc mieru un respektu kopējam cilvēces namam un visam radītajam. Diemžēl, uzkundzēšanās un izmantošanas loģikas, resursu piesavināšanās, nacionālismi, kari un ietekmes zonas iezīmē veco pasauli, no kuras jaunieši atsakās. Šāda pasaule ir aizvērta pret viņu sapņiem un cerībām. Arī stingras un apslāpējošas reliģiozitātes formas nepieder vis nākotnei, bet pagātnei.”
Domājot par jaunajām paaudzēm, Nursultanā notikušais Pasaules un reliģiju līderu kongress ir izcēlis tādas izglītības nozīmi, kas stiprina savstarpēju pieņemšanu un cieņas pilnu sadzīvi starp reliģijām un kultūrām. Noslēdzot uzrunu, pāvests pieminēja Kazahstānas tautu, kas ir atvērta rītdienai un ir lieciniece daudzām ciešanām pagātnē. Svētais tēvs teica, ka ar savu ārkārtējo multireliģiju un multikultūru bagātību, tā sniedz nākotnes piemēru. Tā aicina celt, neaizmirstot transcendenci un brālīgumu, Visaugstā pielūgsmi un otra cilvēka pieņemšanu. “Tādā veidā iesim uz priekšu, kopā soļojot pa šo zemi kā Debesu bērni, kā cerības audēji un saskanīguma meistari, kā miera un vienotības vēstnieki,” aicināja pāvests.
