Francisks aicina teologus būt atvērtiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais tēvs pateicās teologiem par viņu vērtīgo darbu un piedāvāja trīs orientierus: tā ir radoša uzticība Tradīcijai, atvērtība dažādu disciplīnu devumam un koleģialitāte. Viņš norādīja, ka turpmāko gadu laikā komisija padziļināti pētīs sekojošus jautājumus: Nīkajas koncila apliecinātās kristoloģiskiskās ticības neaizstājamo un vienmēr auglīgo aktualitāti (koncils notika pirms gandrīz 1700 gadiem), dažus šodien svarīgos antropoloģiskos jautājumus, kā arī padziļināti aplūkos radīšanas teoloģiju trinitārā skatījumā, ieklausoties nabagu un zemes saucienos.

Pirmais orientieris ir “radoša uzticība Tradīcijai”. Francisks atgādināja, ka teologiem jāveic savs kalpojums ar ticību un mīlestību. Viņiem jābūt vērīgiem pret Dieva Vārdu, Dieva tautas sensus fidei, Maģistēriju, harizmām, kā arī jāprot izšķirt laiku zīmes. Tas viss ar Svētā Gara palīdzību veicina apustuliskās Tradīcijas attīstību. Tradīcija ir “kā dzīvā upe, kurā vienmēr ir klātesoši avoti” – uzsvēra Francisks, citējot Benediktu XVI. Tradīcija vai nu attīstās, vai izgaist. Tā ir “nākotnes garantija, nevis muzeja eksponāts”. Pateicoties tai, Baznīca kā koks aug no lejas uz augšu. Runa ir par saknēm. Turpretī tradicionālisms ir “dzīvo mirusī ticība”. Šodien pastāv atkāpšanās risks – brīdināja pāvests. Cilvēks iet atpakaļ, jo “tā vienmēr ir bijis”, līdz ar to, viņš uzskata, ka tā būs “drošāk”.

Otrais orientieris ir “atvērtība dažādu disciplīnu devumam”. Francisks norādīja, ka ir svarīgi apdomīgi atvērties citu disciplīnu sniegumam, uzklausot dažādus ekspertus, tai skaitā, tos, kuri nav katoļi, kā to paredz šīs komisijas harta.

Trešais orientieris ir “koleģialitāte”. Tai ir īpaša nozīme un tā var būt sevišķi noderīga sinodālā ceļa kontekstā – sacīja pāvests. Citējot dokumenta “Sinodalitāte Baznīcas dzīvē un misijā” fragmentu, viņš turpināja: “Tāpat kā jebkura cita kristīgā aicinājuma gadījumā, arī teologa kalpojumam piemīt ne tikai personisks, bet arī kopienas un koleģialitātes raksturs”. Tāpēc Baznīcas sinodalitāte liek teologiem nodarboties ar teoloģiju sinodālā veidā, veicinot viņu spēju ieklausīties citam citā, veidot dialogu, saskatīt un integrēt dažādus viedokļus.  

Turpinājumā pāvests dažos vārdos iezīmēja teologa aicinājumu un norādīja, ar ko tas atšķiras no katehēta aicinājuma. Teologam ir jāiet aizvien tālāk un tālāk. Viņam jāuzdrošinās riskēt. Ja viņš aizies pārāk tālu, tad Maģistērijs viņu apturēs. Viņa uzdevums ir iet dziļumā un tiekties aizvien labāk izklāstīt doktrīnu. Savukārt katehēta uzdevums ir iepazīstināt ar jau apstiprināto doktrīnu, kas ir pārbaudīta un pareiza. Viņš nedrīkst mācīt bērniem vai arī pieaugušajiem jaunas doktrīnas, kas nav drošas. Francisks piebilda, ka tas nav viņa, bet svētā Ignācija no Lojolas iedalījums.

Noslēgumā pāvests aicināja teologus, īpaši teoloģijas docētājus, uzdot sev jautājumu, vai viņu lekcijas izraisa klausītājos izbrīnu. Viņš norādīja, ka minētās tēmas, kas ir piedāvātas teologiem, ir aicinājums raudzīties ar īstu mācekļa skatienu – mācekļa, kurš ar aizvien jaunu izbrīnu atzīst, ka Kristus, atklādams tieši Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, reizē pilnīgi atklāj cilvēkam to, kas ir cilvēks un kāds ir tā augstākais aicinājums (sal. Gaudium et spes 22). Līdz ar to Viņš mums māca, ka cilvēka pilnveidošanās un tādējādi arī pasaules pārveidošanas pamatlikums ir jaunais mīlestības bauslis (sal. tā paša, 38).