Francisks: kristiešiem jāpiedalās miera panākšanā Ukrainā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvests atzīst, ka šī tikšanās notiek nemierpilnā gaisotnē, ar ko nevar nedalīties. Vienas no lielākajām raizēm saistās ar mieru – īpaši izmocītajā Ukrainā. Tā kā šis karš mūs skar tuvāk, tas parāda, ka patiesībā visi kari nes tikai katastrofas, pilnīgas katastrofas – uzsver Francisks. Tās ir katastrofas tautām un ģimenēm, bērniem un veciem ļaudīm, cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu zemi, pilsētām un ciemiem, kā arī radībai, kā to nesen redzējām pēc Nova Kahovkas dambja iznīcināšanas.

Mēs, kā kristus mācekļi, nedrīkstam padoties karam – turpina Svētais tēvs. Mums pienākas kopā strādāt miera labā. Šī kara traģiskā realitāte, kam, šķiet, nav gala, no visiem prasa kopīgus radošus centienus, lai rastu un īstenotu ceļus, kas vestu uz taisnīgu un stabilu mieru. Miers, protams, nav tāda lieta, ko mēs varētu sasniegt vieni paši, bet vispirms ir Kunga dāvana. Tomēr runa ir par tādu dāvanu, kas prasa atbilstošu attieksmi arī no cilvēka puses un, jo īpaši, no ticīgā, kuram pienākas piedalīties mieru nesošajā Dieva darbā.

Pāvests atgādina Evaņģēlija patiesību, ka miers rodas cilvēka sirdī. Taču tā šķērslis ir ļaunuma sakne, ko nesam sevī: mantkārība, vēlme savtīgi īstenot savas intereses personiskā, kopienas, valsts un pat reliģiskā līmenī. Tāpēc Jēzus mums piedāvā kā līdzekli sirds atgriešanos, tās atjaunošanu ar Tēva mīlestību, kurš “liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem, un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem” (Mt 5, 45). Francisks piebilst, ka tā ir par brīvu dota un universāla mīlestība. Tā neaprobežojas ar savu grupu. Ja mēs ar savu dzīvi nesludinām šīs mīlestības novitāti, kā tad mēs varam būt Jēzus liecinieki pasaulē? – viņš jautā. Tur, kur valda noslēgšanās un egoisms, jāstājas pretī Dieva stilā, kas izpaužas kā kalpošana un atteikšanās no sevis. Romas bīskaps pauž pārliecību, ka, ja kristieši iemiesos šādu stilu, tad viņu starpā padziļināsies arī savstarpējā vienotība un viņi palīdzēs pasaulei, ko iezīmē šķelšanās un nesaskaņas.

Delegāciju apmaiņa starp Romu un Konstantinopoli notiek jau kopš vairāk nekā piecdesmit gadiem. Svēto Pētera un Pāvila svētkos pareizticīgās Baznīcas pārstāvji ierodas Romā, bet apustuļa Andreja svētkos katoļu Baznīcas delegācija dodas uz Konstantinopoli. 1967. gadā pāvests Pāvils VI ieradās Konstantinopolē, bet tā paša gada oktobrī patriarhs Atenagors devās uz Romu, tādējādi iesākot savstarpējās vienotības ceļu.

Šogad pareizticīgo delegāciju vada Monreālā dzimušais Pisīdijas metropolīts Žobs, dzimtajā vārdā Ihors Vladimirs Getča, un Nazianzas bīskaps Atenagors. Uzrunā pāvests pauž gandarījumu par Starptautiskās teoloģiskā dialoga starp katoļu Baznīcu un pareizticīgo Baznīcu jauktās komisijas 15. plenārsēdes darba rezultātiem. Viņš norāda, ka pilnīga vienotība būs Svētā Gara dāvana. Šajā kontekstā Francisks uzsver, ka kristiešu vienotības jautājums saistās nevis ar piekāpšanos un kompromisiem, bet ar žēlsirdīgu mīlestību starp brāļiem, kuri atzīst sevi par Tēva mīļotajiem bērniem un kuri, Kristus Gara piepildīti, spēj saskatīt savas atšķirības plašākā kontekstā. Tāda ir Svētā Gara perspektīva, kas harmonizē atšķirības. Mums ir jāskatās ar Viņa skatienu un to neatlaidīgi jālūdz.

Uzrunā pāvests Francisks sirsnīgi sveicina savu dārgo brāli Bartolomeju un visus ekumeniskā patriarhāta pārstāvjus, un apliecina, ka lūdzas, lai šī tikšanās ir vēl viens solis uz redzamu vienotību ticībā un mīlestībā.