Leons XIV izvirza vairākus mērķus Romas diecēzei, pēc kuriem tiekties sinodālā veidā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests atzīmēja, ka “pēc ilga uzklausīšanas un salīdzināšanas perioda, ir novērtēti kalpojumi un harizmas, centrā liekot attiecības ar Kristu un brāļu pieņemšanu, sākot no visnabadzīgākajiem, daloties ar viņiem priekos un sāpēs, cerībās un grūtībās. Tādējādi tiek izgaismots Baznīcas sakramentālais raksturs, kura, būdama Dieva mīlestības zīme uz cilvēci, ir aicināta būt par privileģētu kanālu, lai visus spētu sasniegt Svētā Gara dzīvais ūdens.”
“Kā zinām,” turpināja Leons XIV, “sakramentalitāte un piemēra rādīšana ir divi atslēgas jēdzieni Vatikāna II koncila eklezioloģijā un pāvesta Franciska hermeneitikā.” Pašreizējais pāvests atgādināja par savam priekšgājējam tuvo “mysterium lunae” – “mēness noslēpumu”, saskaņā ar kuru Baznīca tiek uzlūkota kā Kristus atspulgs, kā patiesības saules un tautu gaismas atspulgs. “Tagad ir mūsu kārta ķerties pie darba, lai Baznīca, kas dzīvo Romā, kļūst par sinodalitātes laboratoriju un pateicoties Dieva žēlastībai, spēj īstenot “Evaņģēlija lietas” ekleziālajā kontekstā, kurā netrūkst grūtību, jo īpaši ticības tālāknodošanā pilsētā, kam nepieciešams pravietojums, ko skar aizvien augoša ekonomiskā un eksisteciālā nabadzība, kur jaunieši bieži vien ir pazaudējuši orientierus un ģimenes nospiež smaguma nasta,” teica Leons XIV. Viņš norādīja, ka sinodālas Baznīcas misijā ir nepieciešams pierast pie tāda stila, kas spēj novērtēt katra cilvēka dāvanas un saprot savu pavadones funkciju būt par samierinātāju un harmonijas nesēju, kur dialogs un attiecības palīdzētu pārvarēt mēģinājumus nostādīt citu pret citu un izolēties aizsardzības nolūkos.
Romas bīskaps izcēla visu kristīto dalību Baznīcas dzīvē, aicinot stiprināt dalības struktūras un draudžu līmenī izvērtēt līdz šim paveikto, savukārt, tur, kur šādu organismu trūkst, noskaidrot, kas traucē tos izveidot. Tāpat, Leons XIV aicināja padomāt par ciešāku sadarbību starp draudzēm, veidot kopīgas pastorālās iniciatīvas.
Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs rosināja nospraust dažus mērķus, pēc kuriem tiekties sinodālā veidā. Vispirms viņš aicināja parūpēties par attiecībām starp kristīgo iniciāciju un evaņģelizāciju, ievērojot, ka aizvien sarūk pieprasījums pēc sakramentiem. Pāvests norādīja, ka kristīgās dzīves iniciācija ir process, kuram jāintegrē cilvēka eksistence tās dažādajos aspektos, pakāpeniski jāievada attiecībās ar Kungu Jēzu, jāradina pie Dieva Vārda klausīšanās, jāiededz vēlme dzīvot lūgšanu dzīvi un veikt tuvākmīlestības darbus. Ja nepieciešams, ir jāizmanto jauni instrumenti un valoda, iniciācijas gājumā iesaistot ģimenes un mēģinot pārvarēt sholastiskumu katehēzē. Šajā perspektīvā delikāti un uzmanīgi ir jāizturas pret tiem, kuri izsaka vēlēšanos nokristīties gan pusaudžu, gan pieaugušu cilvēku vecumā.
Otrais mērķis, ko izcēla pāvests, ir jauniešu un ģimeņu iesaiste. Tāpēc skanēja aicinājums parūpēties par “solidāru, empātisku, diskrētu, netiesājošu” pastorālo aprūpi, kas prot pieņemt visus un piedāvā cik vien iespējams, personalizētu ceļu, kas ir piemērots dažādām cilvēka dzīves situācijām. Tā kā daudzas ģimenes saskaras ar grūtībām ticības tālāknodošanā un tās var krist kārdinājumā no šī uzdevuma atteikties, ir jācenšas līdzdarboties kopā ar tām, tās neaizstājot, bet kļūstot par ceļabiedriem un piedāvājot instrumentus Dieva meklējumos.
Trešais mērķis, ko Romas diecēzei izvirzīja tās bīskaps, ir formācija visos līmeņos. Viņš uzsvēra, ka kristīgajām kopienām ir jākļūst radošām. Draudzēs ir nepieciešama formācija, Svēto Rakstu un liturģijas studijas, atbildes uz jauno paaudžu jautājumiem, kā arī visus interesējošiem tematiem, tādiem, kā sociālais taisnīgums, miers, sarežģītais migrācijas fenomens, radītā aizsardzība, pilsoņa tiesību īstenošana, mentālās ciešanas un atkarības, utt. Pāvests atzina, ka nav iespējams būt speciālistiem visā, bet ir jāpārdomā šie temati, uzklausot un izmantojot daudzās kompetentās iespējas, ko piedāvā Romas pilsēta.
Svētais tēvs atgādināja, ka viss ir jāpārdomā un jādara kopā sinodālā veidā kā Dieva tautai, kas ar savu ganu palīdzību nebeidz gaidīt un cerēt uz dalību Kunga sagatavotajā mielastā, kurā, saskaņā ar pravieša Isaja vīziju (sal. 25,6-10), kādu dienu varēs piedalīties patiesi visi. Romas diecēzi Leons XIV novēlēja Uzticības un cerības Mātes – “Salus Populi Romani” aizbildniecībai.
