Mocekļu un ticības apliecinātāju piemiņas diena Romā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Apustuļa Pāvila kaps ir kristiešu vienotības simbols. Tur Romas bīskaps vienotībā ar visu Baznīcu Krusta paaugstināšanas svētkos, 14. septembrī, svinēja mūsdienu mocekļu un ticības liecinieku piemiņu. Viņš atgādināja, ka caur krusta upuri Kristus mums nopelnīja grēku piedošanu. Krusts ir cerības uz augšāmcelšanos simbols. Tas vieno visu konfesiju kristiešus, visas Baznīcas, kas apliecina savu ticību Kristum, kurš ieradās pasaulē, cieta, nomira un augšāmcēlās, lai mūs atpestītu.
Leona XVI vadītajā dievkalpojumā piedalījās daudzu pareizticīgo baznīcu, seno Austrumu Baznīcu un citu kristīgo kopienu pārstāvji, kurus viņš sirsnīgi sveica, veltot tiem savu “miera apskāvienu”.
“Mēs esam pārliecināti, ka martyria (moceklība) līdz nāvei ir ‘patiesākā kopība ar Kristu, kurš izlej savas asinis un šajā upurī satuvina tos, kuri reiz bija tālu’ (sal. Ef 2, 13)”, sacīja pāvests. “Arī šodien mēs varam apgalvot kopā ar Jāni Pāvilu II, ka tur, kur naids šķita pārņēmis visus dzīves aspektus, šie drosmīgie Evaņģēlija kalpi un ticības mocekļi skaidri parādīja, ka ‘mīlestība ir spēcīgāka par nāvi’.”
Uzrunas turpinājumā Leons XIV aicināja visus klātesošos piemiņas dievkalpojuma dalībniekus atcerēties šos savus brāļus un māsas, skatoties uz Krustā sisto. “Ar savu krustu Jēzus mums atklāja Dieva patieso seju, Viņa bezgalīgo līdzjūtību pret cilvēci; Viņš uzņēmās pasaules naidu un vardarbību, lai dalītos visu pazemoto un apspiesto liktenī”. Šo pašu Kunga krustu nes arī daudzi mūsdienu ticīgie, kuri liecina par savu ticību grūtās situācijās un naidīgā vidē. Viņi tiek vajāti, notiesāti, nogalināti. Par viņiem Jēzus saka: “Svētīgi tie, kas tiek vajāti taisnības dēļ, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt 5, 10-11). Viņi cīnās par taisnību, reliģisko brīvību un iestājas trūkumcietēju labā. Viņi paliek uzticīgi Evaņģēlijam līdz pat nāvei.
“Brāļi un māsas”, turpināja pāvests, “Jubilejas gadā mēs svinam šo drosmīgo ticības apliecinātāju cerību. Tā ir cerība, kas piepildīta ar nemirstību, jo viņu moceklība turpina izplatīt Evaņģēliju pasaulē, kas ir naida, vardarbības un kara iezīmēta; tā ir cerība, kas piepildīta ar nemirstību, jo, lai gan viņu miesas ir nogalinātas, neviens nevar apklusināt viņu balsi vai izdzēst mīlestību, ko viņi ir dāvājuši; tā ir cerība, kas piepildīta ar nemirstību, jo viņu liecība paliek kā pravietojums par labā uzvaru pār ļauno”.
“Jā, viņu cerība ir neapbruņota”, uzsvēra Leons XIV. “Viņi apliecināja ticību, nekad neizmantojot spēka un vardarbības ieročus, bet pieņemot Evaņģēlija vājo un lēnīgo spēku, kā saka apustulis Pāvils: ‘Tāpēc es labprāt lepojos ar savu vājumu, lai manī mājotu Kristus spēks. […] Jo, kad es esmu vājš, tad es esmu spēcīgs’ (2Kor 12, 9-10)”.
Turpinājumā pāvests pieminēja vairākus mūsdienu ticības mocekļus dažādās pasaules malās un atgādināja, ka, “neskatoties uz 20. gadsimta lielāko diktatūru beigām, kristiešu vajāšana, diemžēl, joprojām nav beigusies, drīzāk, dažās pasaules daļās tā ir pat pastiprinājusies”. Viņš pauda pārliecību, ka arī trešās tūkstošgades “mocekļu asinis ir jaunu kristiešu sēkla”, un atkārtoja katoļu Baznīcas apņemšanos glabāt piemiņā visu kristīgo tradīciju ticības lieciniekus.
Leons XIV atgādināja nesenajā sinodē izteikto apgalvojumu, ka asins ekumenisms vieno dažādu konfesiju kristiešus, kuri kopā atdod dzīvību par ticību Jēzum Kristum. Liecība, ko tie sniedz ar savu moceklību, ir daudz izteiksmīgāka par jebkuru vārdu: vienotības avots ir Kunga krusts. Romas bīskaps vēlēja, lai “daudzo liecinieku asinis tuvinātu to svētīgo dienu, kad mēs dzersim no viena un tā paša pestīšanas biķera”.
Uzrunas noslēgumā pāvests sacīja: “Mīļie, pakistāniešu bērns Abišs Masihs, kurš tika nogalināts uzbrukumā katoļu baznīcai, savā burtnīcā bija ierakstījis: Making the world a better place, ‘padarīt pasauli par labāku vietu’. Šī bērna sapnis mudina mūs drosmīgi liecināt par savu ticību, lai kopā būtu miermīlīgas un brālīgas cilvēces ieraugs.”
