Pāvests klostermāsām: "Arī šodien ir vajadzīgas dāsnas sievietes"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Kā kopīgu īpašību, kas ir raksturojusi visu šo reliģisko institūtu pirmsākumus, pāvests izcēla drosmi. Daudzas drosmīgas sievietes par spīti dažādām problēmām, nevilcinājās riskēt, lai atbildētu uz Dieva plāniem un teiktu “jā” Viņa aicinājumam. Pāvests atzīmēja, ka šīs sievietes pavēra ceļu daudzām citām, kuras, sekojot nabadzīgajam, šķīstajam un paklausīgajam Kristum, turpināja iesākto darbu, dažreiz līdz pat moceklībai.
“Runa ir par ārkārtējām sievietēm, kuras devās misijā grūtos laikos; kuras noliecās pār morālo un materiālo postu sabiedrības vispamestākajās vietās; kuras, vēlēdamās atrasties klāt tiem, kam tas nepieciešams, piekrita riskēt ar dzīvību līdz pat tās zaudēšanai un kļuva par upuriem karalaiku brutālajai vardarbībai,” teica pāvests, uzrunājot četru minēto kongregāciju māsas. Viņš atgādināja, ka šādas sievietes tiek cildinātas senā Stundu liturģijas dziesmā ar sekojošiem vārdiem: “Viņas apvaldīja miesu ar gavēni, prātu baroja ar saldo lūgšanas ēdienu, sevi spirdzināja ar debesu priekiem” (Hymnus Fortem virili pectore: Commune Sanctarum Mulierum, Ad I Vesperas). Pāvests norādīja, ka tie ir viedi un dziļi vārdi, kas aizved pie konskakrēto dzīves saknēm gan kontemplācijā, gan apustuliskajā darbībā. Uzticības spēks šajos abos līmeņos nāk no viena un tā paša avota, no Kristus, un līdzekļi, ar kuriem no tā pasmelties, ir askēze, lūgšana, Sakramenti, tuvība ar Dievu un Viņa Vārdu, ar debesu lietām (sal. Kol 3,1-2).
Svētais tēvs pieļāva, ka mūsdienu imanentajā, jeb tūlītējā pasaulē, kāds, varbūt, varētu domāt, ka šis ir “spirituālisma” veids, taču viņu var viegli atspēkot tieši ar liecību par to, ko šīs kongregācijas ir sniegušas gadsimtu gaitā un turpina sniegt šodien. Tas viss ir bijis iespējams, tikai pateicoties spēkam, kas nāk no Dieva. Patiesībā, to pieredzam katru dienu: mūsu darbs atrodas Kunga rokās un mēs esam mazi un nepiemēroti instrumenti, “nederīgie kalpi”, kā tas teikts Evaņģēlijā (sal. Lk 17,10). Un tomēr, ja mēs uz Viņu paļaujamies, ja paliekam ar Viņu vienoti, notiek lielas lietas tieši caur mūsu nabadzību.
Svētais Augustīns ieteica jaunavām: “Pacelieties augstumos ar pazemības soli. Dievs nes augstumos to, kurš Viņam pazemīgi seko (…). Uzticiet Viņam dāvanas, kuras Viņš jums ir devis, lai tās jums tiek paturētas; noglabājiet pie Viņa savu spēku (De sancta virginitate, 52, 53).”
Leons XIV pieminēja arī svētā Jāņa Pāvila II teikto Apustuliskajā pamudinājumā “Vita consacrata”. Attēlojot reliģisko dzīvi Kristus Pārveidošanās notikuma gaismā, viņš runā par “uzkāpšanu kalnā” un “nokāpšanu no kalna”. “Mācekļi, kuri baudīja Skolotāja klātbūtni un būdami uz brīdi apņemti ar Trīsvienīgās dzīves un svēto sadraudzības spožumu, un tikpat kā ielūkojušies aiz mūžības apvāršņa, tūlīt pat tika atgriezti ikdienas realitātē, kur tie redz Jēzu tikai cilvēka dabas pazemībā, kurš viņus aicina atgriezties ielejā, lai kopā pieliktu pūles, īstenojot Dieva plānu un drosmīgi uzsāktu krusta ceļu”.
Šajā sakarā pāvests Leons XIV pieminēja tādas ar minētajām kopienam saistītas personības, kā Regīnu Portmani, Mariju Ģertrūdi no Svētajām Asinīm, Mariju Annu de Tillī, tēvu Luī Šavē, svēto Terēzi no Avilas, Karmela kalna eremītus, kuri bija cieši vienoti ar Dievu un tāpēc savu dzīvi veltīja, kalpojot Viņam un visas Baznīcas labumam, brāļu un māsu dvēselēs stiprinot to Kristus valstību, kuru vispirms izjuta sevī un centās to izplatīt katrā zemes nostūrī (sal. Vatikāna II Dogm. Konst. “Lumen gentium”, 44).
Pāvests reliģiskajām māsām atgādināja, ka šis ir mantojums, ko viņas saņēmušas un ka arī šodien ir vajadzīgas dāsnas sievietes. Leons XIV īpaši pievērsās klātesošajām Svētās Zemes Baskāju karmelītēm, sakot, ka ir ļoti svarīgi tas, ko viņas ar savu uzmanīgo un kluso klātbūtni, ar savu liecību, uzticīgi paļaujoties uz Dievu, ar savu nemitīgo lūgšanu par mieru, dara vietās, ko, diemžēl, plosa naids un vardarbība. Svētais tēvs apliecināja, ka visa Baznīca pavada viņas ar savu lūgšanu un tajā skaitā, caur viņām, ir tuva tiem, kuri cieš. “Paldies jums visām, māsas, par labo veikumu, ko darāt daudzās pasaules zemēs un dažādos kontekstos! No sirds jūs svētu un atceros lūgšanās pie Kunga,” tikšanās noslēgumā teica pāvests.
