Pāvests: MI jomai ar ētiku vien nepietiek, vajadzīga arī teoloģija
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvests aicināja teologus turpināt svētā Augustīna, svētā Akvīnas Toma un svētīgā Rosmini iesākto domāšanas ceļu un izkopt “iemiesotu teoloģiju”, kas ir tuva cilvēku sāpēm un priekiem. Tā ir “gudrības teoloģija”, kas spēj sniegt gudras atbildes arī uz digitālajiem izaicinājumiem. Semināra dalībnieku tikšanās ar Svēto tēvu notika 13. septembrī.
Leons XIV savā uzrunā koncentrējās uz tematiem, kas bija tuvi arī viņa priekšgājējiem – svētajam Jānim Pāvilam II, Benediktam XVI un Franciskam, piemēram, “vides ilgtspējība” un “radītā aizsardzība”. Viņš uzsvēra, ka cenšanās uzlabot mūsdienu pasaules vides un sociālos apstākļus prasa visu iesaistīšanos. Semināra laikā tika ņemta vērā šī nepieciešamība un piedāvāta pareiza “starpkultūru un starpreliģiju” pieeja, “solidaritātes un sadarbības iezīmēta attieksme, lai pārvarētu reģionālās, nacionālās, kultūras un arī reliģiskās barjeras un ierobežojumus”.
Teoloģijai, kas ir “Baznīcas misijas un evaņģelizācijas būtiska sastāvdaļa”, pāvests uzticēja uzdevumu turpināt šo pārdomu procesu. Teoloģijas saknes meklējamas Evaņģēlijā un tās galamērķis ir vienotība ar Dievu, kas ir arī kristīgās vēsts sludināšanas mērķis. Tieši tāpēc, ka teoloģija ir “vērsta uz katru cilvēku katrā laikā”, tai ir jābūt spējīgai apvienot zinātnisko stingrību ar aizrautību par dzīvi. Runa ir par “iemiesotu teoloģiju”, kas piesātināta ar cilvēces sāpēm, priekiem, gaidām un cerībām.
Svētais Augustīns kultivēja teoloģiju, kas tika uztverta nevis kā “abstrakta pētniecība”, bet kā “Dieva pieredzes un dzīvu attiecību ar Viņu auglis”. Tādā veidā viņš spēja atbildēt uz sava laika garīgajām, doktrinālajām, pastorālajām un sociālajām vajadzībām”. Sv. Toms pēc tam sistematizēja Augustīna paveikto “ar Aristoteļa racionālajiem instrumentiem”, uztverot teoloģiju kā “gudrību”. Intelektuālo izstrādi vēlāk pabeidza svētīgais Antonio Rosmini, kurš, kā norādīja Leons XIV, “uzskatīja teoloģiju par intelektuālās mīlestības cildenu izpausmi”.
Pēc tam pāvests savā uzrunā norādīja uz “digitālajiem izaicinājumiem” kā nākamo jomu, kur likt lietā teoloģisko darbu. Viņš pieminēja Baznīcas sociālo mācību, kurai šodien ir jāsniedz gudras atbildes arī uz digitālajiem izaicinājumiem.
Šajā atbilžu meklēšanā teoloģija ir “tieši iesaistīta”, “jo vienīgi ētiska pieeja sarežģītajai mākslīgā intelekta pasaulei nav pietiekama”. “Gudrības” disciplīnas uzdevums sniegt “antropoloģisku redzējumu, kas pamato ētisko rīcību”. Pāvests norādīja, ka ir nepieciešams atgriezties pie mūžsenā jautājuma par to, kas ir cilvēks. Cilvēks ir apveltīts ar neizmērojamu cieņu, ko nekas nedrīkst mazināt.
Uzrunas noslēgumā Leons XIV mudināja teologus iesaistīties dialogā “ne tikai ar filozofiju, bet arī ar fiziku, bioloģiju, ekonomikas un juridiskajām zinātnēm, literatūru un mūziku, lai nestu Evaņģēlija labo ieraugu dažādās kultūrās” un “attīstītu un iemiesotu šo gudrības teoloģiju, kalpojot Baznīcai un pasaulei”.
