Evaņģēlija vēsts – cerības un mierinājuma avots cietējiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvesta vadītajā dievkalpojumā piedalījās aptuveni 40 tk. ticīgo. Homīlijā Leons XIV pievērsās divām tēmām – aicinājumam būt misionāriem un solidaritātei un draudzīgai attieksmei pret migrantiem.

Misiju darbība, tuvākmīlestība un brālība ir savstarpēji saistītas un ir daļa no mūsu pienākuma un vēlmes “nest Evaņģēlija prieku un mierinājumu visiem”, īpaši tiem, kas atrodas grūtībās – atgādināja Romas bīskaps. Runājot par migrantiem, viņš norādīja, ka daudzi ir spiesti pamest savu dzimteni ekstremālu apstākļu dēļ, “bieži atstājot savus mīļos, izciešot bailes un vientulību naktīs, pieredzot diskrimināciju un vardarbību”.

Citējot pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium, Leons XIV uzsvēra, ka visa Baznīca ir misionāra un ka mums ir steidzami jāiet un jāsludina Evaņģēlijs visiem: visās vietās, visos gadījumos, bez vilcināšanās vai bailēm. Un tas ir īpaši svarīgi, lai sasniegtu savus brāļus un māsas pasaules nomalēs, kur bieži notiek karš, valda netaisnība un ciešanas. Taču Evaņģēlija vēsts var atnest cerību, mierinājumu un palīdzēt stiprināt ticību.

Evaņģēlija cerība uz pestīšanu un jaunu dzīvi, kas izriet no ticības, var pārveidot mūsu eksistenci, padarot mūs par dzīviem pestīšanas instrumentiem. Dievs arī šodien vēlas īstenot pasaulē pestīšanu – uzsvēra pāvests. Tā notiek tad, kad mēs izejam no sevis un rūpējamies par citiem, kas cieš, un tādējādi nesam pasaulei Dieva mīlestību.

Pāvests Leons XIV norādīja, ka šodien mūsu priekšā paveras jauna misiju ēra. Robežas vairs nav saistītas ar ģeogrāfiju vai došanos uz tālām zemēm, jo nabadzība, ciešanas un ilgas pēc lielākas cerības ir ieradušās pie mums. To mums atklāj “mūsu brāļu un māsu migrantu” realitāte un viņu traģiskā situācija. Viņi bēg no vardarbības un ciešanām bailēs, ka neizdosies veikt bīstamos jūras ceļojumus. To atklāj viņu skumjas un izmisuma saucieni. Svētais tēvs turpināja:

„Brāļi un māsas, tās laivas, kas cer ieraudzīt drošu ostu, un tās acis, kas piepildītas ar sāpēm un cerību sasniegt krastu, nevar un nedrīkst sastapties ar aukstu vienaldzību vai diskriminācijas stigmu!”

Tātad misija ir arī palikt, sludināt un atklāt  Kristu caur viesmīlību un uzņemšanu, līdzjūtību un solidaritāti, skatīties tālāk par sevi, atvērt viņiem savas rokas un sirdis, uzņemot viņus kā brāļus un māsas un nesot viņiem mierinājumu un cerību.

Homīlijas noslēgumā pāvests aprakstīja divus nepieciešamos uzdevumus – veicināt atjaunotu misionāro sadarbību starp Baznīcām un novērtēt misijas aicinājuma skaistumu un nozīmi. Klātbūtne un tikšanās ar brāļiem un māsām no zemeslodes dienvidiem sniedz iespēju, ko mums vajadzētu izmantot, jo šī brālīgā apmaiņa var atjaunot Baznīcu un uzturēt atvērtāku, dzīvāku un dinamiskāku kristietību. Leons XIV izcēla aicinājuma būt misionāriem nozīmi, īpaši Eiropā, iesaistot lajus, konsekrētās personas un priesterus, kas var kalpot misiju zemēs. Šajā laukā ir nepieciešamas jaunas idejas un aicinājuma pieredze, kas piesaista un iedvesmo jauniešus.

“Mīļie draugi,” teica Romas bīskaps, “es no sirds dodu savu svētību vietējo Baznīcu garīdzniekiem, misionāriem un misionārēm un tiem, kuriem jāveic izšķiršana attiecībā uz aicinājumu. Savukārt migrantiem es saku: ziniet, ka jūs vienmēr esat gaidīti! Jūras un tuksneši, kurus jūs šķērsojāt, Rakstos tiek saukti par “pestīšanas vietām”, kurās atklājas Dieva klātbūtne ar mērķi glābt savu tautu. Es jums novēlu atrast šo Dieva vaigu misionāros, kurus sastapsiet.. Lai Marija mūs stiprina, lai katrs no mums varētu kļūt par Kristus valstības, mīlestības, taisnīguma un miera valstības līdzstrādnieku.”