Leons XIV konsekrētajiem ļaudīm: nebīstieties pieņemt drosmīgus lēmumus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leons XIV konsekrētajiem ļaudīm atgādināja, ka ir ļoti svarīgi, lai viņi būtu iesakņoti Kungā. “Tikai tādā veidā jūs varat auglīgi pildīt savu misiju”, viņš uzsvēra. Būdami vienoti ar Kristu un Viņā – savā starpā, šo ļaužu “mazās gaismas kļūst par gaismas ceļu Dieva lielajā miera un pestīšanas plānā, ko Viņš ir paredzējis cilvēcei”. “Tāpēc es jūs sirsnīgi aicinu «atgriezties pie sirds». Tieši sirdī rodas «paradoksālā saikne starp pašvērtības apzināšanos un atvērtību citiem, starp ļoti personisku sastapšanos ar sevi un sevis dāvināšanu citiem»,” turpināja Leons XIV, atsaucoties uz pāvesta Franciska encikliku Dilexit nos (18). “Tieši iekšējā dzīvē, kas tiek kopta lūgšanā un vienotībā ar Dievu, sakņojas visizcilākie labā augļi saskaņā ar mīlestības kārtību, pilnībā veicinot katra cilvēka unikālumu, novērtējot savu harizmu un universāli atveroties mīlestībai.”
Reliģisko ordeņu, kongregāciju, institūtu un apustuliskās dzīves biedrību locekļi gatavojās Jubilejai Romā vēl savās zemēs, iedvesmojoties no moto: “Cerības svētceļnieki miera ceļos”. Pāvests atgādināja, ka mūsdienu cilvēku sirdīs mīt dziļas ilgas pēc cerības un miera. Konsekrētie ļaudis ar savu dzīvi ir šīs cerības un miera liecinieki. Viņi ar saviem vārdiem un piemēru izplata saskaņu un ir, pateicoties Dieva žēlastībai, “izlīguma un vienotības zīmogs”. Viņi ir tiltu veidotāji un tikšanās kultūras izplatītāji.
9. oktobra vakarā konsekrēto ļaužu tikšanās notika arī dažādās Romas pilsētas vietās, kur tie dalījās pieredzē un sniedza liecības. Apspriežamo jautājumu lokā bija tādi svarīgi temati kā apņemšanās veicināt universālo brālību, palīdzība trūkumcietējiem un rūpes par radību.
Leons XIV savā uzrunā aicināja klātesošos audiences dalībniekus pārdomāt kādu mūsdienu Baznīcai svarīgu tēmu, proti, sinodalitāti. Viņš īpašu uzmanību pievērsa dialoga nozīmei reliģisko kopienu dzīvē un atgādināja par “mājas dialogu”, par kuru savā laikā rakstīja Pāvils VI kā par ticībā, mīlestībā un līdzdalībā balstītas dziļas saziņas ceļu. Šis dialogs ļauj visiem būt atvērtiem patiesībai, Baznīcas garīgajam mantojumam un mūsdienu pasaules balsīm. Pāvests aicināja konsekrētos ļaudis dzīvot sinodālā garā, būt “sinodalitātes ekspertiem”.
Noslēgumā viņš aicināja raudzīties uz rītdienu ar mieru un paļāvību un nebaidīties pieņemt drosmīgus lēmumus. “Mūsu cerība nebalstās uz skaitļiem vai darbiem, bet uz To, kurā mēs esam likuši savu cerību un kuram nekas nav neiespējams”, viņš sacīja, atsaucoties uz Franciska apustulisko vēstuli konsekrētajiem ļaudīm konsekrētās dzīves gadā.
