Leons XIV skolotājiem: lai mācītu, nepietiek dalīties zināšanās, vajadzīga mīlestība

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot 15 tk. klātesošo, Leons XIV pievērsās četriem kristīgajai audzināšanai ļoti svarīgiem principiem: iekšējā pasaule, vienotība, mīlestība un prieks. Tie ir par “Žēlastības doktoru” dēvētā svētā Augustīna mācības aspekti. “Es vēlos, lai šie principi kļūtu par pamatu mūsu kopīgajam ceļam,” viņš sacīja, vienlaikus izsakot cerību, ka šī tikšanās būs “visu izaugsmes un savstarpējas bagātināšanās ceļa sākums”. Pāvests brīdināja par briesmām, kas varētu kaitēt pedagogu sociālajai un kultūras lomai, un par mākslīgā intelekta riskiem, kas varētu “vēl vairāk izolēt jau tā izolētos studentus”.

Runājot par pirmo principu – iekšējo pasauli, pāvests atgādināja, ka mācīšana neaprobežojas ar skaistiem vārdiem un labiekārtotām klasēm, laboratorijām un bibliotēkām. Tie ir tikai līdzekļi, tās ir tikai fiziskās telpas, kas, protams, ir vajadzīgas, taču īstais skolotājs atrodas iekšā. Patiesība iznirst tur, kur norisinās dziļa personu satikšanās. Leons XIV turpināja:

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā dominē ekrāni un bieži vien virspusīgi tehnoloģiskie filtri, un kurā skolēniem, lai sasniegtu savu iekšējo pasauli, ir nepieciešama palīdzība. Un ne tikai viņiem. Patiesībā arī pedagogiem, kuri nereti ir noguruši un pārslogoti ar birokrātiskiem uzdevumiem, pastāv reāls risks aizmirst to, ko svētais Džons Henrijs Ņūmens apkopoja savā izteicienā ‘Sirds runā uz sirdi’ un ko piekodināja svētais Augustīns, sakot: ‘Neskaties ārā. Atgriezies pie sevis. Patiesība atrodas tevī’. Šie vārdi izskan kā aicinājums uzskatīt izglītību par ceļu, pa kuru skolotāji un skolēni iet kopā, apzinoties, ka nevajag meklēt veltīgi, bet tajā pašā laikā tad, kad ir atrasts, ir aizvien jāturpina meklēt. Tikai šie pazemīgie un kopīgie centieni – kas mācību kontekstā izpaužas kā izglītības projekts – var tuvināt skolēnus un skolotājus patiesībai.

Otrais princips – vienotība. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka patiesa vienotība ir atrodama tikai Jēzū Kristū, kurš mūs apvieno kā viena ķermeņa locekļus. Audzināšana prasa prasmi “novirzīt uzmanības centru no sevis” un mācīties būt kopā. Leons XIV apliecināja, ka ir nolēmis turpināt aktualizēt Globālo izglītības paktu, ko jau uzsāka pāvests Francisks, lai audzināšana kļūtu par savstarpējās sadarbības telpu.

Trešais princips ir mīlestība. “Mīlestība uz Dievu ir pirmais bauslis, bet mīlestība pret tuvāko ir pirmā lieta, kas jāīsteno,” apgalvoja viens no augustīniešiem. Pāvests norādīja, ka skolotājiem jāuzdod sev jautājums, kā viņi reaģē uz skolēnu vajadzībām, kā veido dialoga un miera tiltus, kā pārvar aizspriedumus un atbalsta visneaizsargātākos. Lai mācītu, nepietiek tikai dalīties zināšanās, bet ir vajadzīga mīlestība – viņš uzsvēra. Bez mīlestības zināšanu nodošana zaudē jēgu, un tur, kur tiek mazināta skolotāju sociālā un kultūras loma, pazūd arī cerība nākotnei.

Viena no mūsdienu problēmām ir tā, ka mēs vairs neprotam pietiekami novērtēt to lielo ieguldījumu, ko skolotāji sniedz sabiedrībai.

Ceturtais princips: prieks. “Īsti skolotāji audzina ar smaidu un modina smaidu savu skolēnu dvēseles dziļumos,” teica Leons XIV. Viņš norādīja, ka “mākslīgais intelekts ar savu auksto un standartizēto loģiku jau tā noslēgtos skolēnus var novest pie vēl lielākas noslēgšanās, radot ilūziju, ka viņiem citi nav vajadzīgi, vai, vēl ļaunāk, sajūtu, ka viņi nav vērti”. Savukārt izglītotāju loma ir cilvēciska, un prieks, kas saistīts ar izglītības procesu, ir pilnīgi cilvēcisks prieks. Tā ir “liesma, kas sakausē dvēseles un daudzās padara par vienu”, sacīja pāvests, citējot svēto Augustīnu.

Uzrunas beigās Romas bīskaps aicināja pedagogus padarīt iepriekš nosauktās vērtības – iekšējo dzīvi, vienotību, mīlestību un prieku – par savas misijas audzēkņu vidū “stūrakmeņiem”, paturot prātā Jēzus vārdus: “Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to esat man darījuši” (Mt 25, 40). Svētais tēvs pateicās klātesošajiem par viņu vērtīgo darbu, svētīja viņus un apliecināja, ka par viņiem lūdzas.