Svētais tēvs tiekas ar Itālijas eremītiem un eremītēm
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi,” lasām Mateja Evaņģēlijā (6,6). Leons XIV atzīmēja, ka vispirms Kungs aicina ienākt šajā apslēptajā sirds vietā, pacietīgi to atbrīvojot. Viņš aicina veikt iekšēju iegremdēšanos, kas prasa iztukšošanās un sevis atteikšanās ceļu. Tiklīdz ir ienākts, Viņš prasa aizvērt durvis pret ļaunām domām, lai saglabātu tīru, pazemīgu un lēnprātīgu sirdi, esot nomodā un izcīnot garīgu cīņu. Tikai tad var uzticīgi nodoties intīmam dialogam ar Tēvu, kurš dzīvo un redz apslēpti, un apslēpti mūs piepilda ar savām dāvanām.
“Šo paaicinājumu uz adorāciju un iekšēju lūgšanu, kas piederas katram ticīgajam, jūs, eremīti un eremītes, esat aicināti izdzīvot teicamā veidā, lai Baznīcā būtu par kontemplatīvās dzīves skaistuma lieciniekiem,” teica pāvests. Viņš apliecināja, ka tā nav bēgšana no pasaules, bet sirds atdzimšana, lai tā būtu spējīga uzklausīt, būt par radošas un auglīgas darbības avotu, ko iedvesmojusi Dieva mīlestība. “Šodien, pasaulē, kur valda mediju un tehnoloģiju ārišķība, nepieciešamība pēc šīs interioritātes un klusuma, pēc dzīves kontaktā ar sevi, ar tuvāko, ar Dieva radību, ir akūtāka, nekā jebkad agrāk. No tuvas draudzības ar Kungu atdzimst prieks dzīvot, izbrīns, ko rada ticība un ekleziālās kopības garša,” teica Leons XIV.
Uzrunājot eremītus un eremītes, Svētais tēvs apliecināja, ka distance no pasaules viņus nešķir no citiem, bet vieno vēl dziļākā solidaritātē. Evagrijs Pontiks IV gadsimtā ir teicis, ka “mūks ir tas, kurš šķirti no visiem, ir vienots ar visiem”. Leons XIV piebilda, ka lūgšanu vientulība rada kopību un iejūtību pret visu cilvēku dzimumu un pret katru radību gan Gara dimensijā, gan ekleziālajā un sociālajā kontekstā, kurā mūki ir iekļauti kā dievišķās dzīves raugs.
Svētais tēvs atzīmēja, ka eremītu vienkāršā klātbūtne diecēzē un viņu liecība caur kopību ar bīskapu un brālīgām attiecībām ar prāvestiem, ir dārga un auglīga, jo kristīgajās kopienās tā liek pieaugt “garīgajai elpai”. Tas īpaši izpaužas laukos, kur priesteri un reliģiskie ne vienmēr spēj nokļūt un kur draudzēm trūkst iespēju. Arī anonīmajos un sarežģītajos pilsētu kontekstos, ko iezīmē vientulība, eremītu klātbūtne kļūst par kopības ar Dievu un brāļiem oāzi.
“Dārgie,” tikšanās noslēgumā, eremītus uzrunāja pāvests, “šis mūsu trauksmainais laiks prasa ienākt Kristus mediācijas noslēpumā visas cilvēces labā, piekrītot “nostāties” starp trauslo un ļaunuma apdraudēto radību un žēlsirdīgo Tēvu, visu labumu avotu.” “Vienmēr staigājiet Dieva klātbūtnē, esiet solidāri ar cilvēces pārbaudījumiem,” aicināja Svētais tēvs. “Nenolaidiet skatienu no Jēzus un atveriet savas sirds buras Viņa dzīvības Garam, navigējiet ar visu Baznīcu, mūsu Māti pa vēstures brāzmaino jūru pretim mīlestības un miera valstībai, kuru Tēvs sagatavo visiem!”
