Kristus ir vienīgais Baznīcas pamats
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētā Jāņa Laterāna bazilika Romā tika uzcelta pēc imperatora Konstantīna gribas, kurš 313. gadā deva kristiešiem brīvību apliecināt savu ticību un svinēt dievkalpojumus. Kāpēc mēs atceramies šo dievnama iesvētīšanas notikumu līdz pat šai dienai? – jautāja Svētais tēvs. Viņš atzina, ka tas Baznīcas dzīvē ir ļoti svarīgs vēsturisks notikums, taču vēl jo vairāk – Laterāna bazilika ir “visu baznīcu māte”. Līdz ar to tā ir daudz vairāk nekā piemineklis un vēsturiska atmiņa: tā ir dzīvās Baznīcas zīme. Tā ir Baznīca, kas celta no Kristus izvēlētajiem dārgajiem akmeņiem, kuras stūrakmens ir Viņš pats. Kā tāda tā mums atgādina, ka arī mēs, kā dzīvie akmeņi, šīs zemes virsū veidojam garīgo svētnīcu. Šā iemesla dēļ kristieši sāka apzīmēt ar vārdu “Baznīca” visu ticīgo kopumu. Homīlijas turpinājumā Leons XIV aicināja ticīgos, , raugoties uz Laterāna baziliku, pārdomāt, kādi mēs esam kā Baznīca.
Pirmām kārtām, mēs varētu domāt par baznīcas pamatiem. To nozīme ir acīmredzama. “Ja tie, kas to cēla, nebūtu rakuši dziļi, līdz atrada pietiekami stabilu pamatu, uz kura uzcelt visu pārējo,” teica pāvests, “visa celtne jau sen būtu sabrukusi vai katru brīdi draudētu sabrukt, tāpēc arī mēs, atrodoties šeit, būtu nopietnās briesmās. Par laimi, mūsu priekšteči, pirms sāka būvēt sienas (…), pielika lielus pūliņus un ielika mūsu katedrālei dziļus stabilus pamatus, un tas mums ļauj justies daudz mierīgāk”.
Romas bīskaps atgādināja, ka arī mums, kas esam dzīvās Baznīcas veidotāji, pirms celt iespaidīgas celtnes, ir jārok sevī un ap sevi. Apustulis Pāvils skaidri norāda, ka “neviens nevar ielikt citu pamatu, kā vien to, kas jau ir ielikts, un tas ir Jēzus Kristus”. Tas nozīmē pastāvīgi atgriezties pie Viņa un Viņa Evaņģēlija, esot paklausīgiem Svētajam Garam.
“Tāpēc, mīļie brāļi un māsas,” turpināja pāvests, “centīgi strādājot Dieva Valstības labā, nebūsim pārsteidzīgi un virspusīgi: raksim dziļi, būdami brīvi no pasaules kritērijiem, kas pārāk bieži prasa tūlītējus rezultātus, jo nepazīst gaidīšanas gudrību. Tūkstošgadu Baznīcas vēsture mums māca, ka tikai ar pazemību un pacietību, ar Dieva palīdzību var uzcelt patiesu ticības kopienu, kas spēj izplatīt mīlestību, veicināt misiju, sludināt, svinēt un kalpot tam apustuliskajam Maģistērijam, kura pirmais sēdeklis ir šī svētnīca”.
Skaidrojot Evaņģēlija stāstu par nodokļu iekasētāja Zaheja satikšanos ar Jēzu, Leons XIV atgādināja, ka savu ierobežojumu atzīšana un sava lepnuma radīto barjeru pārvarēšana pavēra Zahejam iespēju satikt Jēzu, kā rezultātā izmainījās viņa dzīve. Pāvests uzsvēra, ka Jēzus maina arī mūs un aicina strādāt Dieva lielajā “celtniecības objektā”. Šajā sakarā viņš norādīja uz sinodālā ceļa un ticīgo iesaistīšanās šajā ceļā nozīmi.
Romas bīskaps īpašu uzmanību pievērsa liturģijas skaistumam. Liturģija ir virsotne, uz kuru ir vērsta visa Baznīcas darbība, un tās spēka avots. Leons XIV aicināja saglabāt liturģisko ritu vienkāršību un skaistumu, lai tiktu izteikta kulta vērtība par labu visas Kristus Miesas harmoniskai izaugsmei. “Skaistums ir nekas cits kā mīlestība, un mīlestība ir dzīve”, viņš teica, citējot svēto Augustīnu. “Liturģija ir joma, kur šī patiesība īstenojas pilnībā”, sacīja pāvests, noslēdzot homīliju. “Un es ceru, ka ikviens, kas tuvojas Romas katedrāles altārim, aiziet no turienes piepildīts ar to žēlastību, ar kādu Kungs vēlas pārpildīt pasauli”.
