Leons XIV: lai valstu vadītāji sadzird nabagu saucienus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Cik daudz nabadzības nospiež mūsu pasauli! – sacīja Leons XIV. Vispirms tā ir materiālā nabadzība, taču reizē arī morālā un garīgā nabadzība, kas bieži vien visvairāk skar jauniešus. Šo visa veida nabadzību iezīmē viena lieta – vientulība. Tas ir dramatiski. Tā liek mums skatīties uz nabadzību vispusīgi, jo dažreiz, protams, ir jāatbild uz steidzamām vajadzībām, bet galvenokārt mums jāattīsta “uzmanības kultūra” – tieši lai nojauktu vientulības mūri. Tāpēc Romas bīskaps aicināja visus būt uzmanīgiem un vērīgiem citam pret citu visur, kur dzīvojam un apgrozāmies – savās ģimenēs, darba un studiju vietās, kopienās, kā arī digitālajā pasaulē, kļūstot par Dieva maiguma lieciniekiem.
Pāvests bazilikā, kas bija tik pārpildīta, ka divpadsmit tūkstoši ticīgo bija spiesti sekot līdzi dievkalpojumam pie lielajiem ekrāniem Svētā Pētera laukumā, savā homīlijā koncentrējās uz “vienīgo pārliecību, kas ir stabilāka par debesīm un zemi, ka Kungs neļaus pazust nevienam matam no mūsu galvas”. “Vajāšanās, ciešanās, grūtībās un apspiestībā – dažādās nastās, ko mums uzliek dzīve un sabiedrība, Dievs mūs neatstāj vienus,” uzsvēra Leons XIV. Dievs iestājas mūsu labā. Visus “Svētos Rakstus caurvij šis sarkanais pavediens, kas stāsta par Dievu, kurš vienmēr ir mazāko, bāreņu, svešinieku un atraitņu pusē”. Un tieši Jēzū “Dieva tuvums sasniedz mīlestības virsotni”, kas ir prieka un līksmības avots visnabadzīgākajiem, “jo Viņš ir nācis sludināt Labo Vēsti nabadzīgajiem un pasludināt Kunga žēlastības gadu”.
Homīlijas turpinājumā Svētais tēvs šajā Jubilejas gadā un Trūkumcietēju jubilejā atgādināja visiem trūcīgajiem cilvēkiem paša Jēzus vārdus: “Dilexi te – Es tevi mīlēju” (Atkl 3, 9). Jā, mēs esam trausli un nabadzīgi, un Dievs mūs uzlūko tā kā neviens cits un mīl mūs ar mūžīgu mīlestību – uzsvēra pāvests, apliecinot, ka Baznīca grib būt nabagu māte, viesmīlības un taisnīguma oāze. Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem citam pret citu. Laikā, kad daudzviet pasaulē notiek kari, var gadīties, ka mēs jūtamies bezspēcīgi. “Taču bezspēcības globalizācijas pamatā ir meli”, uzsvēra Romas bīskaps, “iedoma, ka vēsturē vienmēr tā ir bijis un nekas nevarēs mainīties. Taču Evaņģēlijs mums atklāj, ka tieši vēstures satricinājumos Kungs nāk, lai mūs glābtu.” Pāvests atgādināja, ka mums, kristiešu kopienai šodien ir jābūt nabagu vidū par šīs pestīšanas dzīvo zīmi. Leons XIV turpināja:
«Nabadzība izaicina kristiešus, bet izaicina arī visus tos, kuri sabiedrībā ieņem atbildīgus amatus. Tāpēc es aicinu valstu vadītājus, atbildīgos par tautām uzklausīt nabadzīgāko cilvēku saucienu. Bez taisnīguma nevarēs būt miers, un nabadzīgie mums to atgādina daudzos veidos, gan ar savu migrāciju, gan ar savu saucienu, ko bieži vien apslāpē labklājības un progresa mīts, kas neņem vērā visus, kas – tieši pretēji – aizmirst daudzas radības, atstājot tās likteņa varā.»
Pāvests pateicās visiem, kuri iesaistījušies žēlsirdības darbu veikšanā, daudziem brīvprātīgajiem, tiem, kuri dara visu iespējamo, lai atvieglotu trūcīgo dzīves apstākļus, un reizē mudināja būt aizvien vairāk tādiem, kas apelē pie sabiedrības sirdsapziņas. Nabagu jautājums attiecas uz mūsu ticības būtību. Viņi “mums ir Kristus miesa, nevis tikai socioloģiska kategorija”. Tāpēc Baznīca iet kopā ar viņiem kā māte. Tur, “kur pasaule saskata draudus, viņa redz bērnus; tur, kur ceļ mūrus, Baznīca būvē tiltus”.
Leons XIV kārtējo reizi mudināja visus iesaistīties. Apustulis Pāvils Tesalonikas kristiešiem raksta, lai tie, gaidot Kunga godības pilno atkal atnākšanu, nedzīvotu ierāvušies sevī un nedomātu tikai par savu garīgo dzīvi, aizmirstot cilvēkus sev apkārt. Pēc pāvesta teiktā, tas attiecas uz mums visiem. Meklēt Dieva valstību nozīmē vēlēties pārveidot mūsu savstarpējās attiecības par brālīgām attiecībām un panākt, lai visi cits citu cienītu un neviens nebūtu atstumts. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja iedvesmoties no svētajiem, kuri kalpoja Kristum, kalpojot nabagiem. Īpaši tāds bija par “Dieva klaidoni” dēvētais svētais Benedikts Žozefs Labrs, kas ir visu trūkumcietēju un bezpajumtnieku debesīgais aizbildnis. Svētais tēvs lūdzās, lai Jaunava Marija, kas iestājas to labā, kuriem nav teikšanas, “palīdz mums izprast jauno Dieva valstības loģiku, lai mūsu kā kristiešu dzīvē vienmēr būtu klātesoša Dieva mīlestība, kas pieņem, piedod, pārsien rētas, mierina un dziedē”.
