Leons XIV Laterāna Pontifikālajā universitātē mudina meklēt patiesību

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot universitātes vadību, docētājus, studentus un personālu, Leons XIV atskatījās ne tikai uz tās ilgo vēsturi, bet arī misiju, kas visus gaida, “uz kalpojumu, kas jāsniedz Baznīcai mūsdienu realitātē un nākotnes izaicinājumu priekšā”. Viņš atgādināja, ka “katra universitāte ir studiju, pētniecības un formācijas vieta”. Tā ir arī vieta, kur veidot “attiecības un saikni ar realitāti, kurā tā atrodas”.

“Akadēmisko institūciju vidū Laterāna universitātei ir īpaša saikne ar Pētera pēcteci, un tas ir tās identitātes un misijas būtiskais elements jau kopš pirmsākumiem” 1773. gadā – teica pāvests. Viņš atgādināja, ka šo saikni uzsvēra svētais Jānis Pāvils II, sakot: “Jūs esat īpašā nozīmē pāvesta universitāte: neapšaubāmi [tas ir] goda nosaukums, bet tādēļ arī saistīts ar atbildību”. “Ar tikpat sirsnīgiem vārdiem šo saikni apstiprināja pāvests Benedikts un pāvests Francisks; pēdējais vēlējās izveidot divus studiju ciklus: miera zinātnēs un ekoloģijā un vidē,” piebilda Leons XIV.

Uzrunas turpinājumā Romas bīskaps pievērsās Laterāna Pontifikālās universitātes īpašajai misijai mūsdienu apstākļos, norādot, ka ekleziālo un pontifikālo universitāšu īpašais uzdevums ir pildīt vidutāju lomu starp ticību un kultūru. Atšķirībā no citām katoļu akadēmiskajām iestādēm Laterāna universitātei nav dibinātāja harizmas, bet tās īpašais atskaites punkts ir pāvesta mācība. “Ņemot vērā tās būtību un misiju,” viņš sacīja, “tā ir privileģēts centrs, kurā tiek izstrādāta, uztverta, attīstīta un kontekstualizēta universālās Baznīcas mācība. No šāda viedokļa tā ir institūcija, kas var būt atskaites punkts arī Romas kūrijai tās ikdienas darbā.”

“Dārgie draugi,” teica pāvests, “šodien mums ir steidzami jāpārdomā ticība, lai varētu to pielāgot kultūras scenārijiem un pašreizējiem izaicinājumiem, un arī lai pretotos kultūras tukšuma riskam, kas mūsdienās kļūst arvien izplatītāks.” Viņš atgādināja, ka tas sevišķi attiecas uz Teoloģijas fakultāti.

Runājot par filozofijas studijām, Leons XIV uzsvēra, ka tām “ir jābūt vērstām uz patiesības meklējumiem, izmantojot cilvēka prāta, kas ir atvērts dialogam ar kultūrām un jo īpaši ar kristīgo Atklāsmi, resursus, lai panāktu cilvēka integrālu attīstību visās tās dimensijās”.

Pāvests aicināja klātesošos docētājus un studentus raudzīties nākotnē un risināt mūsu laika izaicinājumus, paturot prātā trīs svarīgas īpašības, kurām būtu jāpiemīt katoļu akadēmiskajām iestādēm, proti, savstarpējai mijiedarbībai un brālībai, zinātniskumam un kopējam labumam.

Pirmām kārtām, izglītības procesa centrā jānostāda savstarpējā mijiedarbība un brālība. “Diemžēl šodien vārds ‘persona’ bieži tiek lietots kā sinonīms vārdam ‘indivīds’,” teica pāvests, un individuālisms tiek uzskatīts par veiksmīgas dzīves formulu. Tāpēc “akadēmiskajai izglītībai ir jāpalīdz mums atbrīvoties no pašpietiekamības ilūzijas un jāveicina harmoniska mijiedarbība, cieņa pret atšķirībām un dialoga kultūra”. Tā kā Laterāna Pontifikālajā universitātē mācās studenti un strādā pasniedzēji no visiem pieciem kontinentiem, tā ir kā “universālās Baznīcas mikrokosmoss”. “Tādēļ esiet vienotības un brālības pravietiskā zīme,” mudināja Leons XIV.

Otrais būtiskais akadēmiskās darbības aspekts, ko minēja pāvests, ir zinātniskā precizitāte, kas ir “jāveicina, jāaizstāv un jāattīsta”. Viņš atzina, ka “akadēmiskais darbs bieži vien netiek pienācīgi novērtēts, arī tāpēc, ka pastāv dziļi iesakņojušies aizspriedumi, kas diemžēl valda arī Baznīcas kopienā. Dažkārt sastopama doma, ka pētniecība un studijas nav noderīgas reālajā dzīvē, ka Baznīcā svarīgāka ir pastorālā prakse nekā teoloģiskā, bibliskā vai juridiskā sagatavotība. Pastāv risks pakļauties kārdinājumam vienkāršot sarežģītus jautājumus”. Tāpēc “zinātniskā izpēte un pētniecības darbs ir nepieciešami. Mums ir vajadzīgi sagatavoti un kompetenti laji un priesteri”, uzsvēra Svētais tēvs.

Trešais aspekts ir kopējais labums. “Izglītības un akadēmiskā procesa mērķis ir veidot cilvēkus, kuri, vadoties no nesavtīgas kalpošanas loģikas un dedzīgi tiecoties pēc patiesības un taisnīguma, varētu veidot jaunu, solidaritātes un brālības pilnu pasauli.”

Uzrunas noslēgumā pāvests vēlēja ar entuziasmu turpināt kristīgās ticības noslēpumu izpēti un savu spēju nemitīgu attīstīšanu dialogā ar pasauli, sabiedrību, meklējot atbildes uz šodienas jautājumiem un izaicinājumiem.