Leons XIV grāmatas ievadā: dzīve ar Dievu – mūsu prieka avots

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Šajā nelielajā grāmatā galvenā uzmanība tiek pievērsta Dieva klātbūtnes pieredzei, vai drīzāk praktizēšanai, kā to pieredzējis un mācījis karmelītu mūks Laurencijs, kurš dzīvoja 17. gadsimtā,” raksta Leons XIV jaunā grāmatas izdevuma ievadā. “Kā jau esmu teicis, kopā ar Svētā Augustīna rakstiem un citām grāmatām, šis ir viens no tekstiem, kas visvairāk ietekmējis manu garīgo dzīvi un veidojis manu izpratni par to, kāds var būt ceļš, pa kuru iet, lai iepazītu un mīlētu Kungu.”

Ceļš, ko mums rāda brālis Laurencijs, ir vienkāršs un grūts vienlaikus – atzīst pāvests. Vienkāršs, jo neprasa neko citu kā vien pastāvīgi atcerēties Dievu ar nelieliem, bet pastāvīgiem slavēšanas, lūgšanas un pielūgsmes žestiem visā, ko darām un ko domājam, uzskatot Viņu par vienīgo avotu un mērķi. Grūts, jo prasa attīrīšanos, askēzi, atteikšanos un mūsu visdziļākās būtības, vairāk mūsu prāta un domu, nevis darbību, pārveidošanos. To jau rakstīja svētais Pāvils Filipiešu ticīgajiem: “Esiet vienisprātis, kā Kristus Jēzus” (Fil 2, 5): tātad Dievam mums ir jāpielāgo ne tikai sava attieksme un uzvedība, bet arī savas jūtas – secina Svētais tēvs. Šajā iekšējā pasaulē mēs atrodam Viņa klātbūtni, Dieva mīlošo un dedzīgo klātbūtni, kas ir tik “citāda” un tomēr pazīstama mūsu sirdīm. Kā raksta svētais Augustīns, “jaunais cilvēks dziedās jaunu dziesmu” (Discorsi 34, 1).

Vienotības ar Dievu pieredze, kas aprakstīta brāļa Laurencija grāmatas lappusēs kā personīgas attiecības, ko veido tikšanās un sarunas, noslēpumi, pārsteigumi un pilnīga uzticēšanās, atgādina lielo mistiķu pieredzi. Pāvests Leons XIV piemin svēto Terēzi no Avilas, kas arī liecināja par šīm ciešajām attiecībām ar Kungu, un uzsver, ka šis ceļš ir pieejams visiem – tieši tāpēc, ka tas ir vienkāršs un ikdienišķs.

Tāpat kā daudzi mistiķi, arī brālis Laurencijs runā ar lielu pazemību, bet arī ar humoru, jo labi zina, ka visas zemes lietas, pat visgrandiozākās un pat visdramatiskākās, ir niecīgas salīdzinājumā ar Kunga bezgalīgo mīlestību – grāmatas ievadā turpina Leons XIV. Tādējādi šis brālis var ironiski teikt, ka Dievs viņu ir “apkrāpis”, jo, iespējams, nedaudz  pašpārliecināti iestājoties klosterī, lai upurētu sevi un smagi izpirktu savus jaunības grēkus, viņš tur atrada dzīvi, kas bija pilna prieka.

Sekojot brāļa Laurencija ieteiktajam ceļam, kad pamazām piedzīvojam Dieva klātbūtni un tā piepilda mūsu iekšējo telpu, reizē pieaug arī prieks būt kopā ar Viņu, uzplaukst žēlastības un garīgās bagātības, un pat ikdienas darbi kļūst viegli un patīkami.

Leons XIV norāda, ka šis 17. gadsimta karmelītu brālis izgāja cauri sava laikmeta nemierīgajiem notikumiem, kas noteikti nebija mazāk vardarbīgi par mūsējiem, ar spožu ticību. Līdz ar to viņa raksti un atstātās liecības var kalpot arī mums – trešās tūkstošgades vīriešiem un sievietēm – kā iedvesma un palīdzība. Tie mums atklāj, ka nekādas situācijas nevar mūs šķirt no Dieva, ka katra mūsu darbība, katra mūsu nodarbošanās un pat katra mūsu kļūda iegūst bezgalīgu vērtību, ja tās tiek izdzīvotas Dieva klātbūtnē, nepārtraukti Viņam veltītas.

Pastāvīgi paturēt prātā Dieva klātbūtni – tanī var tikt apkopota visa kristīgā ētika. Apzināties, ka Dievs ir klātesošs. Viņš ir šeit. Pāvests norāda, ka šī Dieva klātbūtnes apziņa ir kaut kas vairāk nekā vienkārša atcerēšanās, jo tajā ir iesaistītas mūsu jūtas un mīlestība. Tā pārsniedz jebkādu morālismu un jebkādu Evaņģēlija reducēšanu uz vienkāršu noteikumu kopumu, un reāli parāda mums, ka, kā to Jēzus apsolīja, uzticēšanās Dievam Tēvam jau šeit, uz zemes, piepilda mūs simtkārtīgi. Nostāties Dieva klātienē nozīmē baudīt paradīzes priekus jau šeit, virs zemes.

Grāmatas “Dieva klātbūtnes praktizēšana” autors, karmelītu ordeņa brālis Laurencijs, piedzima 1614. gadā mazā ciematā Lotringā, kas tolaik bija no Francijas neatkarīga lielhercogiste. Iesaistījies Trīsdesmit gadu karā, vairākkārt riskējis ar savu dzīvību. 1635. gadā viņš tika smagi ievainots, taču tiklīdz atguva spēkus, nolēma atstāt militāro karjeru pagātnē. Ejot cauri meklējumiem, viņš padzīvoja kā eremīts. Pēc tam viņš strādāja sulaiņa darbu kādā Parīzes aristokrātu ģimenē, taču tika atlaists, jo bija pārāk neveikls. Patiesībā greznā vide viņam neiederējās: viņš jutās daudz ērtāk, lūdzoties Notre Dame katedrālē. Beigās viņš uzticējās savam tēvocim, kas bija karmelītu ordeņa loceklis, un pieklauvēja pie klostera durvīm Vožirāras ielā, Parīzē, kas pēc viena gadsimta, revolūcijas laikā, tika pārvērsts par cietumu daudziem garīdzniekiem. Brālis Laurencijs, toreiz dzimtajā vārdā Nikolā, iestājās klosterī 1640. gadā. Viņš nomira 1691. gada 12. februārī. Lai gan viņa beatifikācijas process nav iesākts, tomēr šis brālis ir iekļauts karmelītu ordeņa godājamāko locekļu sarakstā.