Leons XIV: Lai svētais Šarbels Baznīcai dāvā vienotību un pasaulei mieru
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pirmdienas rītā Romas bīskaps apmeklēja svētā Šarbela Maklufa kapu, kas atrodas svētā Marūna klosterī, netālu no Anaijas ciema Libānas kalnos. Katru gadu šeit ierodas vairāki tūkstoši svētceļnieku no visas pasaules. Leons XIV ir pirmais pāvests, kas apmeklē šo vietu.
"Maronītu ordeņa godība un cienīgs Austrumu Baznīcu pārstāvis" – teica pāvests Pāvils VI, kurš 1977. gada 9. oktobrī Svētā Pētera laukumā vadīja Šarbela Maklufa kanonizācijas dievkalpojumu. Viņš nosauca maronītu vientuļnieku, kurš dzīvoja ārkārtīgi askētisku un no pasaules slēptu dzīvi, par spožu piemēru mūsdienu neprātīgajai pasaulei. Un šī Libānas svētā aizvien pieaugošā popularitāte pierāda, ka pāvesta vārdi bija pravietiski.
Svētais Šarbels Maklufs ir dzimis 1828. gada 8. maijā kā piektais bērns nabadzīgā ģimenē Libānas kalnos un ticis kristīts maronītu rita katoļu Baznīcā kā Jāzeps. 14 gadu vecumā Jāzeps pirmo reizi sajuta aicinājumu uz klosterdzīvi, taču tikai 1851. gadā viņš nolēma iestāties klosterī, kas atradās Maifugā. Tur pavadījis postulāta laiku un pirmo noviciāta gadu, viņš pārcēlās uz Anaiju, kur 1853. gada 1. novembrī salika pirmos solījumus un saņēma ordeņa vārdu Šarbels, par godu 107. gadā Antiohijā nomocītam svētajam. 1859. gada 23. jūlijā, pabeidzis teoloģijas studijas, Šarbels tika iesvētīts par priesteri. Divdesmit gadus nodzīvojis klosterī, viņš pārcēlās uz vientuļnieka mītni, kurā pavadīja dzīves pēdējos divdesmit trīs gadus, būdams pilnīgi vienots ar Dievu, nododamies gandarei un lūgšanām, kā arī uzņemdams Dieva meklētājus, kas nāca pie viņa pēc garīgiem padomiem. Šarbels prata rast līdzsvaru starp askēzi, lūgšanām, darbu un nabadzību. Viņš nomira 1898. gadā Ziemassvētku vakarā.
Svētā Marūna klosteris ir svētceļojuma vieta ne tikai kristiešiem, bet arī drūziem un musulmaņiem, kuri uzskata svēto Šarbelu par Dieva izredzētu cilvēku. Tiek lēsts, ka desmit procenti brīnumu, kas saņemti, pateicoties maronītu svētā aizlūgumam, ir saistīti ar šiem diviem ticības pārstāvjiem. Mūsdienās ir vismaz 30 tūkstoši dokumentētu gadījumu, kad ar svētā Šarbela aizlūgumu ir iegūtas pārdabiskas žēlastības.
«Svētais Šarbels mums rāda piemēru, kas ir pretrunā ar vispārpieņemto attieksmi. Bet tieši tāpēc tā mums ir tik pievilcīga, jo tā ir kā svaigs un tīrs ūdens, pēc kura ilgojas tie, kas klejo pa tuksnesi», sacīja Leons XIV, uzticot svētā vientuļnieka spēcīgajai aizbildniecībai Baznīcas vienotību un mieru pasaulē, īpaši Libānā un visā Tuvo Austrumu reģionā.
Pāvests atzina, ka ierodas pie svētā Šarbela kapa kā svētceļnieks. Viņš pauda pārliecību, ka arī viņa priekšgājēji būtu vēlējušies turp doties, īpaši Pāvils VI, kurš kanonizēja šo maronītu mūku. Pārdomājot svētā Šarbela garīgo mantojumu, Leons XIV pievērsa uzmanību svētā vientuļnieka paradoksam. Viņš neko nerakstīja, dzīvoja aizmirstībā un klusumā, un tomēr viņa slava izplatījās visā pasaulē. Ko tad svētais Šarbels mums māca šodien? – jautāja pāvests
«Es gribētu to apkopot šādi: Svētais Gars viņu veidoja, lai mācītu lūgšanu tiem, kas dzīvo bez Dieva; klusumu tiem, kas dzīvo troksnī; pieticību tiem, kas dzīvo ārišķībai; un nabadzību tiem, kas meklē bagātību. Šāda uzvedība ir pretrunā ar galveno tendenci, bet tieši tāpēc tā mūs piesaista, tāpat kā svaigs un tīrs ūdens, pēc kura ilgojas tie, kas klejo tuksnesī».
Leons XIV uzsvēra, ka svētais Šarbels ir īpašs piemērs visiem bīskapiem un priesteriem, jo atgādina par Evaņģēlija prasībām, kas izriet no viņu aicinājuma. «Tomēr viņa dzīves godprātība, tikpat radikāla, cik pazemīga, ir vēstījums arī visiem kristiešiem,» piebilda Svētais tēvs.
Pāvests runāja arī par kādu svētā Šarbela dzīves aspektu, uzsverot, ka viņš nekad nav pārstājis aizlūgt par mums pie Debesu Tēva - visa labestības un žēlastības avota. «Jau viņa dzīves laikā daudzi cilvēki nāca pie viņa, lai saņemtu mierinājumu, piedošanu un padomu no Kunga. Pēc viņa nāves tas viss vairojās un kļuva par žēlsirdības upi. Tieši šī iemesla dēļ katra mēneša 22. datumā šeit ierodas tūkstošiem svētceļnieku no dažādām valstīm, lai pavadītu dienu lūgšanā un dvēseles un miesas atpūtā.»
Lūdzoties pie svētā Šarbela kapa, Leons XIV uzticēja Baznīcas, Libānas un pasaules vajadzības viņa aizlūgumam. «Baznīcai,» viņš teica, «mēs lūdzam kopību un vienotību: no ģimenēm un mazām mājas baznīcām, caur draudžu un diecēžu kopienām, līdz universālajai Baznīcai. Kopību un vienotību. Un pasaulei mēs lūdzam mieru. Mēs īpaši lūdzam to Libānai un visiem Tuvajiem Austrumiem. Bet mēs labi zinām, ka nav miera bez atgriešanās. Tieši to mums atgādina svētie. Lai svētais Šarbels palīdz pievērsties Dievam un lūgt atgriešanās dāvanu mums visiem,» teica pāvests.
«Mīļie, kā simbolu gaismai, ko Dievs šeit ir iededzis caur svēto Šarbelu, esmu atnesis dāvanu – lampu. Dāvinot šo lampu, es uzticu Libānu un tās iedzīvotājus svētā Šarbela aizsardzībai, lai viņi vienmēr varētu staigāt Kristus gaismā. Pateicība Dievam par svētā Šarbela dāvanu! Paldies jums, kas sargājat viņa piemiņu. Staigājiet Kunga gaismā!» - uzrunas noslēgumā teica pāvests.
