Pāvests Baznīcai Libānā: esiet Dieva mīlestības smarža

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kā jau zināms, pāvesta vizītes Libānā moto ir “Svētīgi miera nesēji” (Mt 5, 9). Iesākot savu uzrunu franču valodā ar šo devīzi, viņš norādīja, ka “Baznīca Libānā, kas ir vienota savā daudzveidībā, ir šo vārdu ikona”. “Mūsdienu Libānā jūs esat atbildīgi par cerību”, sacīja Leons XIV, citējot svētā Jāņa Pāvila II 1984. gadā libāniešiem adresētos vārdus. Viņš toreiz tos aicināja veidot savā vidē brālīgu atmosfēru, nebūt naiviem, taču uzticēties cits citam un būt radošiem, lai liktu triumfēt piedošanas un žēlsirdības atjaunojošajam spēkam.

Noklausījies dažu klātesošo liecības par misiju darbu Libānā, Romas bīskaps pauda prieku, ka viņa priekšteču vārdi nav bijuši veltīgi un ir atraduši atbildi, jo “šeit tiek turpināts veidot vienotību mīlestībā”. Šī garīgā pastāvība sakņojas klusā lūgšanā, par ko atgādina svētā Šarbela tēls un pati Dievmātes svētnīca.

Leons XIV pieminēja vienu no sava ceļojuma simboliem – enkuru un citēja pāvesta Franciska vārdus, kurš bija sacījis: “Mūsu ticība ir enkurs debesīs. Mūsu dzīve ir noenkurota debesīs”. “Ja mēs vēlamies veidot mieru, noenkurosimies debesīs”, piebilda Leons XIV, aicinot mīlēt, nebaidoties pazaudēt to, kas paiet, un dot bez ierobežojumiem. Šī debesīs iesakņotā ticība ved pie reāliem solidaritātes darbiem, kas līdzinās Libānas ciedru kokiem, kas ir spēcīgi, ilgtspējīgi un dziļi iesakņoti.

Atsaucoties uz priestera Juhana liecību, kurš kalpo Debabijehas ciematā, Libānas ziemeļos, pie Sīrijas robežas, pāvests pauda gandarījumu, ka tur “kristieši un musulmaņi, libānieši un sīriešu bēgļi, neskatoties uz galējo nabadzību un bombardēšanas draudiem, mierīgi sadzīvo un palīdz viens otram”.

Sīrijas monēta, kas tika atrasta ziedojumu maisā starp Libānas monētām, kļuva par spēcīgu simbolu: “Tas mums atgādina,” teica Leons XIV, “ka mīlestībā ikvienam ir kaut kas, ko dot un saņemt, un ka savstarpēja atdeve bagātina ikvienu un tuvina mūs Dievam”. Atgādinot sava priekšteča Benedikta XVI vārdus par “mīlestības uzvaru pār naidu”, pāvests uzsvēra, ka tikai šis ceļš ļauj uzveikt netaisnības un ļaunprātību, kas joprojām skar tik daudzas ģimenes.

Runājot par atbildību par jauniešiem, Romas bīskaps uzsvēra nepieciešamību piedāvāt viņiem reālas un īstenojamas perspektīvas, lai viņi varētu atdzimt un lai viņiem būtu nākotnes izaugsmes iespējas. Savukārt skarot migrantu jautājumu, viņš atgādināja, ka mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi pret viņu traģēdijām un ka viņu ciešanas skar arī mūs un liek rīkoties. Kristiešu kopienas nedrīkst pieļaut, ka tie, kuri klauvē pie Baznīcas durvīm, justos atraidīti.

Par to savā liecībā runāja arī māsa Dima. Neskatoties uz vardarbības uzliesmojumu, viņa izvēlējās palikt un turpināt vadīt skolu, atverot tās durvis bēgļiem un pārvēršot to par formācijas centru.

“Tās telpās, papildus palīdzībai un materiālajam atbalstam,” sacīja Leons XIV, “māca un iemāca dalīties ‘maizē, bailēs un cerībā’, mīlēt naida vidū, kalpot nogurumā un ticēt citādai nākotnei, kas pārsniedz visas cerības. Baznīca Libānā vienmēr ir rūpējusies par izglītību. Es aicinu jūs visus turpināt šo cildeno darbu, palīdzot jo īpaši tiem, kam ir nepieciešama palīdzība un kam nav līdzekļu, tiem, kas atrodas ārkārtējās situācijās. Lai jūsu izvēles būtu visnesavtīgākās mīlestības cauraustas. Tādējādi prāta izglītošanu vienmēr pavadīs sirds audzināšana. Atcerēsimies, ka mūsu pirmā skola ir Krusts un ka mūsu vienīgais Skolotājs ir Kristus” (sal. Mt 23, 10).

Saistībā ar priestera Šarbela sniegto liecība par pastorālo pieredzi cietumos pāvests norādīja uz žēlsirdīgā Tēva klātbūtni sabiedrības atstumto vidū. Viņš atzina, ka ieslodzīto dažkārt apjukušajos skatienos bieži vien mirdz “jauna cerība”, kas atspoguļo paša Kristus vaigu.

Pirms simboliskā dāvinājuma – Zelta rozes nodošanas Harisas svētnīcai pāvests aicināja klātesošos būt savu dzīvi par “Kristus smaržu” (sal. 2 Kor 2, 14) un katru dienu izdzīvot mīlestības vienotībā.