Pāvests atvadās no Libānas: "Izvēlēsimies mieru kā ceļu, ne tikai kā mērķi!"
Silvija Krivteža - Vatikāns
Uzrunā Svētais tēvs uzsvēra, ka ierašanās Libānā nozīmēja delikātu ienākšanu tās kultūrā, bet aizbraukšana nozīmē paņemt to līdzi.
«Mēs vēlamies ar brālīgu apskāvienu un kopīgu apņemšanos strādāt miera labā aptvert visus Tuvos Austrumus, pat tos, kas šodien tiek uzskatīti par ienaidniekiem.»
Leons XIV pieminēja sava priekšgājēja, pāvesta Franciska, nepiepildīto sapni apmeklēt Libānu. Arī šodien Bergoljo un citu Evaņģēlija liecinieku garīgais mantojums turpina uzrunāt, stiprinot mūsu ticību, cerību un mīlestību.
Romas bīskaps atzīmēja Libānas tautas dziļo godbijību pret Vissvētāko Jaunavu Mariju un pieminēja savu lūgšanu pie svētā Šarbela kapa: šīs garīgās saknes balsta tautas grūto ceļu uz nākotni. Pāvests norādīja arī uz īso pieturas punktu Beirūtas ostā, kas ir nacionālo sāpju simbols pēc 2020. gadā notikušā sprādziena. Viņš uzsvēra, ka savā sirdī nes «daudzu ģimeņu, visas valsts sāpes un slāpes pēc patiesības un taisnīguma».
Pāvests atgādināja, ka šajās dienās viņš bija «redzējis daudzas sejas un paspiedis daudzas rokas», un salīdzināja Libānu ar ciedriem un olīvkokiem, stipriem un auglīgiem. Romas bīskaps sveica visus Libānas reģionus, kurus viņš nevarēja apmeklēt, īpaši dienvidus, «kas pastāvīgi piedzīvo konfliktu un nenoteiktības stāvokli».
«Es apskauju un novēlu mieru visiem. Lai izbeidzas uzbrukumi un karadarbība. Lai neviens vairs netic, ka bruņota cīņa var nest kādu labumu. Ieroči nogalina, bet sarunas, starpniecība un dialogs rada. Izvēlēsimies mieru kā ceļu, ne tikai kā mērķi!»
Citējot svētā Jāņa Pāvila II vārdus: «Libāna ir vairāk nekā valsts, tā ir vēsts» - Leons XIV aicināja libāniešus «kopā strādāt un cerēt, lai šie vārdi kļūtu par realitāti». Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps svētīja Libānas tautu, Tuvos Austrumus un visu cilvēci.
