Kristīgās arheoloģijas loma mākslīgā intelekta laikmetā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vēstulē, kas tika publicēta šī gada 11. decembrī, Leons XIV atgādina, ka 1925. gadā, kad Pijs XI nodibināja minēto institūtu, tika pasludināta “Miera Jubileja”, lai atvieglotu Pirmā Pasaules kara iecirstās rētas. Institūta simtgades svinības sakrīt ar vēl vienu Jubilejas gadu, kas arī šodien paver cilvēcei cerības perspektīvas.

Gadsimta laikā institūts ir sagatavojis simtiem speciālistu, kas darbojas visā pasaulē, un veicinājis starptautisku sadarbību, pētot seno kristīgo kultūru, mocekļu liecības un pirmo kristīgo kopienu dzīvi. Šie centieni bieži kalpojuši kā tilts starp kultūrām un kā miera veicināšanas instruments konfliktu laikā.

Vēstules centrā pāvests pievēršas arheoloģijas garīgajai un teoloģiskajai nozīmei. “Šodien mums ir jāuzdod sev jautājums,” viņš raksta, “cik lielā mērā kristīgās arheoloģijas loma sabiedrībā un Baznīcā var būt nozīmīga mākslīgā intelekta un bezgalīgo Visuma galaktiku izpētes laikmetā?”

Viņš uzsver, ka kristietības pamatā ir nevis ideja vai abstrakts koncepts, bet miesa, mātes klēpis. Kristīgā ticība tās visīstākajā būtībā ir vēsturiska: tā balstās uz konkrētiem notikumiem, žestiem, vārdiem, kas izteikti noteiktā valodā, laikmetā un vietā, tā ir saistīta ar konkrētiem cilvēkiem. Tāpēc arheoloģija nav tikai priekšmetu izpēte – tā ir veids, kā atklāt pirmo kristiešu ikdienas dzīvi, viņu ticības izpausmes, liturģiskos paradumus un kopienas pieredzi. Tā mums atgādina, ka Dievs izvēlējās runāt cilvēciskā valodā, staigāt pa zemes virsu, apgrozīties noteiktās vietās, mājās, sinagogās. Līdz ar to kristīgā arheoloģija ir kā “iemiesošanās skola”, kas māca reālajā, taustāmajā pasaulē balstītu teoloģiju. Arheologs atklāj ne tikai senus objektus, bet cilvēku dzīves stāstus, sapņus, cerības un ticības spēku.

Arheoloģija tiek raksturota arī kā pazemības un pacietības skola. Katrs fragments, kaut arī niecīgs, var atklāt mums kaut ko būtisku. Pāvests atgādina, ka modernie tehniskie līdzekļi ļauj šodien izpētīt materiālus, kas agrāk šķita nebūtiski. Tas parāda, ka nekas nav atmetams un ka cerība bieži rodas no tā, kas šķiet mazsvarīgs.

Turklāt arheoloģija ir garīgās ekoloģijas un kultūras ilgtspējas skola – tas ir skatījums, kas atšifrē, nevis iznīcina; kas kontemplē, nevis patērē. Arheologa darbs kļūst par pretstatu mūsdienu sabiedrības ātrajai patēriņa kultūrai. Šajā ziņā arheoloģija ir arī cerības skola – lasām vēstulē.

Pāvests arī uzsver, ka arheoloģija ir neatņemama teoloģiskās izglītības sastāvdaļa. Apustuliskajā konstitūcijā Veritatis gaudium noteikts, ka arheoloģijai, kopā ar Baznīcas vēsturi un patroloģiju, ir jābūt par vienu no teoloģijas pamata disciplīnām. Tam, kurš studē teoloģiju, jāzina, no kurienes ir cēlusies Baznīca, kā tā ir dzīvojusi, kā gadsimtu gaitā ir izpaudusies ticība. Arheoloģija mums vēstī ne tikai par lietām, bet arī personām. Tā atklāj, kā ticība ir veidojusi vietas, pilsētas un cilvēku mentalitāti. Tā palīdz mums izprast Atklāsmi. Arheoloģiskās liecības papildina, izgaismo un dažkārt izaicina rakstītos avotus, palīdzot teoloģijai būt uzticīgai realitātei. Tā kā arheologs pēta ne tikai matēriju, bet iet tālāk – aizsniedzoties līdz visam, kas saistās ar cilvēku, tad, kā norāda Romas bīskaps, kristīgā antropoloģija ir sava veida mīlestība: tā ir veids, kā izbeigt klusēšanu, atdot cieņu tiem, kas bija aizmirsti, atklāt daudzu Baznīcas ticīgo anonīmo svētumu.

Svarīga ir arī arheoloģijas nozīme evaņģelizācijā. Pirmie kristieši kopš sākuma glabāja ne tikai vārdus un mācību, bet vietas, priekšmetus un zīmes, kas saistītas ar Jēzus un mocekļu dzīvi. Leons XIV citē pāvestu Francisku, kurš apraksta Romas katakombas kā cerības telpu, kur simboli un vissenākie kristīgie attēli vēstī par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi. Šodien arheoloģija var palīdzēt Baznīcai paturēt to visu dzīvā atmiņā, atcerēties savus pirmsākumus un padarīt Evaņģēlija vēsti saprotamu visiem, tostarp, meklētājiem un neticīgajiem. Laikā, kad bieži vien tiek zaudētas saknes, arheoloģija kļūst par vērtīgu evaņģelizācijas instrumentu, kas, balstoties uz vēstures patiesību, paver ceļu kristīgajai cerībai un Svētā Gara novitātei – lasām apustuliskajā vēstulē.

Arheoloģija atklāj, kā Evaņģēlijs iemiesojās dažādās kultūrās, kā ticība veidoja mākslu, kultūru un cilvēku ikdienas dzīvi. Tā mudina turpināt inkulturācijas procesu arī mūsdienās, lai Evaņģēlijs joprojām varētu atrast mājas mūsu laikabiedru sirdīs un kultūrās. Arheoloģija uzrunā jauniešus, kuri meklē autentiskumu, zinātniekus un ticīgo kopienas.

Pāvests īpaši uzsver spriedzi starp laiku un mūžību. Arheoloģija atgādina, ka kristīgā ticība vienmēr ir iemiesota realitātē. Taču tā palīdz skatīties pāri redzamajam – raudzīties uz cerību, augšāmcelšanos un Dieva klātbūtni cilvēces ceļā. Katrs atradums atklāj, ka kristietība ir dzīva realitāte, kas laika gaitā attīstās, saskaroties ar krīzēm un pārbaudījumiem.

Svarīga tēma ir institūciju sadarbība. Leons XIV aicina Kristīgās Arheoloģijas Pontifikālo institūtu, Arheoloģijas Pontifikālo Romas akadēmiju, Sakrālās Arheoloģijas Pontifikālo komisiju sadarboties un veidot kopīgus projektus. Arheoloģija nav elitārs zinātnes lauks, bet dārgums visai Baznīcai un cilvēcei. Tā var bagātināt attiecības ar kristīgajiem Austrumiem, atklājot kopīgo mantojumu.

Noslēgumā pāvests aicina bīskapus un izglītības un kultūras darbiniekus veicināt jauniešu interesi par arheoloģiju. Tā ir kalpojums Baznīcai un cilvēcei, mīlestības izpausme. Leons XIV iedrošina pētniekus būt pacietīgiem, dedzīgiem un uzticīgiem savam aicinājumam, jo viņu darbs palīdz atklāt “Vārdu, kas kļuva Miesa”, un padarīt redzamas pestīšanas pēdas cilvēces vēsturē.