Leons XIV Ostijā: nesamierinieties ar varmācību un netaisnību

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Jau ziņots, ka Lielā gavēņa laikā Romas bīskaps apmeklēs piecas savas diecēzes draudzes, lai tiktos ar to ticīgajiem. Ostijas izvēle nebija nejauša augustīniešu pāvestam, jo ar tās ostu ir saistīta svētā Augustīna un viņa mātes dzīve. Tieši tur beidzās svētās Monikas šīszemes dzīves gaitas, kad viņa kopā ar dēlu grasījās atgriezties Ziemeļāfrikā.

Iesākot svētdienas Svētās Mises homīliju, pāvests paskaidroja, ka vārds “svētdiena” nozīmē “Kunga diena”, jo Augšāmcēlušais Jēzus ierodas mūsu vidū, klausās mūs un runā ar mums, baro mūs un sūta. Evaņģēlijā Jēzus mums paziņo savu “jauno likumu”. Leons XIV piebilda, ka Jēzus pasludina ne tikai mācību, bet dod arī spēku dzīvot saskaņā ar šo likumu. Svētā Gara žēlastība neizdzēšami ieraksta mūsu sirdīs un piepilda Vecās Derības baušļus – viņš sacīja.

Pāvests skaidroja, ka desmit baušļi jeb tā sauktie “Desmit vārdi” ir daļa no atbrīvošanas ceļa. Garajā ceļā caur tuksnesi tie ir tautai kā gaisma, kas rāda ceļu; un to ievērošana tiek saprasta un īstenota ne tik daudz kā formāla priekšrakstu izpilde, cik drīzāk kā mīlestības akts, pateicīga un uzticīga atbilde derības Kungam. Tātad, likums, ko Dievs deva savai tautai, nav pretrunā ar tās brīvību, bet, gluži pretēji, ir nosacījums, lai tā uzplauktu.

Homīlijas turpinājumā Leons XIV norādīja, ka Mises pirmajā lasījumā un 118. psalmā izskan aicinājums saskatīt Kunga baušļos nevis apspiedošu likumu, bet gan Viņa pedagoģiju cilvēcei, kas tiecas pēc pilnīgas dzīves un brīvības.

Jēzus sludināšana iesākas Galilejas ezera krastā ar Kalna svētībām un turpinās, atklājot Dieva likuma patieso un pilnīgo jēgu. Kristus parāda, kāds ir cilvēka pilnības ceļš: tā ir uzticība Dievam, kas balstās uz cieņu un rūpēm par otru viņa neaizskaramajā svētumā, kas jākopj vispirms sirdī, nevis darbos un vārdos. Tieši sirdī rodas viscēlākās jūtas, bet arī vissāpīgākās apgānīšanas: aizspriedumi, skaudība, greizsirdība. Tāpēc tas, kas domā ļaunu par savu brāli, dzīvinot sevī sliktas jūtas pret viņu, nogalina viņu jau savā sirdī – uzsvēra pāvests. Nav nejauši, ka svētais Jānis apgalvo: „Ikviens, kas ienīst savu brāli, ir slepkava” (1Jņ 3,15). Svētais tēvs turpināja:

Cik patiesi ir šie vārdi! Un kad arī mums gadās tiesāt citus un nicināt, atcerēsimies, ka ļaunums, ko redzam pasaulē, sakņojas tieši tur, kur sirds kļūst auksta, cieta un nabadzīga žēlsirdībā.

Leons XIV atzina, ka to var pieredzēt arī Ostijā, kur, diemžēl, pastāv vardarbība, kas dažkārt izplatās jauniešu un pusaudžu vidū un ko, iespējams, veicina narkotiku lietošana. Bez tam vardarbību pielieto noziedzīgās organizācijas, kas izmanto cilvēkus, iesaistot viņus savos noziedzīgajos darījumos, un ar nelikumīgām un amorālām metodēm īsteno netaisnīgas intereses.

“Saskaroties ar šiem fenomeniem, es aicinu jūs visus, kā draudzes kopienu, kopā ar citām cēlām organizācijām, kas darbojas šajos kvartālos, turpināt dāsni un drosmīgi izplatīt jūsu ielās un jūsu mājās Evaņģēlija labo sēklu,” teica pāvests.

“Nesamierinieties ar varmācības un netaisnības garu. Gluži pretēji, izplatiet cieņu un harmoniju, sākot ar valodas atbruņošanu un pēc tam ieguldot enerģiju un resursus izglītībā, īpaši bērnu un jauniešu audzināšanā."

"Jā, lai viņi draudzē iemācītos godīgumu, viesmīlību, mīlestību, kas pārvar robežas; iemācītos palīdzēt ne tikai tiem, kas atbild ar to pašu, un sveicināt ne tikai tos, kas sveicina, bet iet pie visiem nesavtīgi un brīvi; iemācītos saskaņot ticību un dzīvi, kā mums māca Jēzus, sakot: ‘Ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, atstāj tur savu dāvanu altāra priekšā, ej, vispirms samierinies ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu’ (Mt 5,23-24).”

Leons XIV Ostijas iedzīvotājiem vēlēja, lai tas būtu viņu pūļu un darbības mērķis, par labu tiem, kas ir tuvu, un tiem, kas ir tālu, lai arī tie, kuri ir kļuvuši par ļaunuma vergiem, varētu sastapt mīlestības Dievu, vienīgo, kas atbrīvo sirdi un dara patiesi laimīgus.

“Pāvests Benedikts XV pirms 110 gadiem vēlējās, lai šī draudze tiktu nosaukta par Svētās Marijas – Miera Karalienes draudzi,” stāstīja Leons XIV. “Viņš to izdarīja Pirmā pasaules kara laikā, domājot arī par jūsu kopienu kā gaismas staru kara pelēkajās debesīs. Diemžēl, kopš tā laika daudzi mākoņi joprojām aptumšo pasauli, izplatot tendences, kas ir pretrunā ar Evaņģēliju, - tendences, kas cildina stiprāko pārākumu, veicina virskundzību un dzīvina kārdinājumu uzvarēt par katru cenu, neieklausoties to, kas cieš un ir bezpalīdzīgi, saucienā.”

Homīlijas noslēgumā pāvests Leons XIV mudināja stāties pretī šīm tendencēm ar miermīlības neuzvaramo spēku, turpināt lūgt mieru, pieņemt un kopt šo dāvanu ar neatlaidību un pazemību. Svētais Augustīns mācīja, ka “nav grūti iegūt mieru […]. Ja […] mēs to vēlamies, tas ir tur, mūsu rokās, un mēs varam to iegūt bez jebkādas piepūles” (Sermo 357, 1). “Un tas ir tāpēc, ka mūsu miers ir Kristus,” piebilda pāvests, “ko iegūstam, ļaujot Viņam mūs iegūt un pārveidot, atverot Viņam savu sirdi un, ar Viņa žēlastību, atverot to visiem, kurus Viņš noliek mūsu ceļā.”