Pāvests spāņu priesteriem: "Esiet svēti un līdzinieties Kristum!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Vēstulē Leons XIV aicina priesterus pārāk neuzkavēties pie sekulārisma izaicinājumiem, bet apzināties, ka viņu lūgšanas un tuvība Kristum var palīdzēt citiem saprast, ka Kungs piepildīs viņu sirdis ar cēlākajām vēlmēm.
“Visā piederiet Viņam! Esiet svēti!” Šo svētā Jāņa no Avilas savulaik izteikto pamudinājumu pāvests atkārto savā vēstulē Madrides arhidiecēzes priesteriem sakarā ar priesteru sanāksmi. Vēstulē, kas uzrakstīta šī gada 28. janvārī, svētā Akvīnas Toma piemiņas dienā, Leons XIV atzīst izaicinājumus, ar kuriem saskaras priesteri. Pāvests atzīmē, ka šajā vēstures brīdī Baznīca aicina priesterus ieturēt pauzi, lai kopā apstātos no ikdienas steigas un pakavētos pārdomās – ne tik daudz, lai savu uzmanību veltītu neatliekamo uzdevumu pildīšanai, bet, lai iemācītos padziļināti izprast brīdi, kurā esam aicināti dzīvot un ticības gaismā atzītu gan izaicinājumus, gan iespējas, ko Kungs paver viņu priekšā.
“Ejot šo ceļu,” raksta Romas bīskaps, “kļūst aizvien nepieciešamāk izglītot mūsu skatienu un trenēties izšķirošanas spējā, lai mēs varētu skaidrāk saprast, ko Dievs bieži vien diskrētā veidā jau dara mūsos un mūsu kopienās.” Pāvests norāda, ka šāda tagadnes izpratne neļauj atstāt novārtā kultūras un sociālo ietvaru, kādā šodien izpaužas ticība. Daudzviet var vērot straujus sekularizācijas procesus, aizvien augošu sabiedriskā diskursa polarizāciju un tendenci mazināt cilvēka personas komplicētību, to interpretējot caur ideoloģiju prizmu, vai caur daļējām un nepietiekamām kategorijām.
Pāvests norāda, ka šajā kontekstā ticības riski tiek instrumentalizēti, nonivelēti, vai uzskatīti par nebūtiskiem, kamēr eksistences formas, kas atsakās no jebkādas atsauces uz transcendenci, nostiprinās. Pāvests piebilst, ka pastāv arī dziļas kultūras pārmaiņas, kuras nedrīkst ignorēt, un tās ir pakāpeniska kopīgo saskarsmes punktu izzušana.
Leons XIV atgādina, ka kristīgā sēkla krita zemē, kas bija labi sagatavota, jo morālā valoda, lielie jautājumi par dzīves jēgu un daži būtiski jēdzieni vismaz daļēji tika kopīgi atzīti. Šobrīd šis kopīgais substrāts ir ievērojami vājinājies. Rezultātā daudzas pamatidejas, kas cilvēkiem palīdzēja saprast un gadsimtiem ilgi tālāk nodot kristīgo vēsti, vairs nav redzamas un daudzos gadījumos vairs nav arī saprastas. Evaņģēlijs šobrīd sastopas ne tikai ar vienaldzību, bet arī ar atšķirīgu kultūras apvārsni, kur vārdi vairs nenozīmē to pašu un kur sākotnējo sludināšanu nevar uzskatīt par pašsaprotamu.
Tomēr, pāvests pauž pārliecību, ka daudzu cilvēku, jo īpaši jauniešu sirdīs, šodien rodas nemiers, jo īpaši tāpēc, ka labklājības absolutizācija nav nesusi gaidīto laimi; brīvība, kas atrauta no patiesības, nav devusi solīto piepildījumu un materiālais progress viens pats nav spējis apmierināt cilvēka sirds dziļākās ilgas. Tas viss ir pastiprinājis tukšuma sajūtu un liecina par to, ka šo tukšumu spēj piepildīt tikai Dievs.
Apgalvojis, ka Kungs jau darbojas un ar savu žēlastību iet pa priekšu, pāvests atgādina priesteriem, ka tie, kuri šodien ir vajadzīgi Baznīcai, nav vīri, kuri veic daudzus uzdevumus, vai sasniedz rezultātus, bet drīzāk gan, tādi vīri, kuri līdzinās Kristum un spēj veikt savu kalpojumu, pateicoties dzīvām attiecībām ar Viņu un būdami Euharistijas stiprināti, sevi apliecina pastorālajā tuvākmīlestībā.
Leons XIV paskaidro, ka tas nenozīmē jaunu modeļu ieviešanu, vai jaunu saņemtās priesteriskās identitātes definīciju. Tas drīzāk ir sevis piedāvājums ar atjaunotu intensitāti, tā ir priesterība savā visautentiskākajā formā, proti, būt par “alter Christus”, ļaujot Viņam veidot savu dzīvi, vienot sirdis un piešķirt formu kalpojumam, kas tiek dzīvots ciešā vienotībā ar Dievu, uzticīgā sevis atdošanai Baznīcai un konkrētā kalpošanā sev uzticētajiem ļaudīm.
Pāvests vēstulē piebilst, ka visa priestera dzīve ir domāta kā atsauce uz Dievu un pienākums vadīt citus pie Noslēpuma. Atgādinājis, ka Baznīca ir priekš visiem, Svētais tēvs kārtējo reizi uzsver brālīgumu starp priesteriem. Viņš pamudina, lai neviens nejustos viens pats savā kalpojumā, bet, lai visi turas pretim individuālismam, kas padara nabadzīgāku sirdi un novājina misiju. Noslēgumā Leons XIV iedrošina spāņu priesterus viņu kalpojumā, aicina adorēt Kristu, būt par dziļas lūgšanas vīriem un to pašu mācīt sev uzticētajam ganāmpulkam.
