Leona XIV enciklika: MI jākalpo visai cilvēcei, nevis nedaudzo interesēm

Izabella Piro – Vatikāns

“Dieva radītā brīnišķīgā cilvēce šodien atrodas izšķirošas izvēles priekšā: celt jaunu Bābeles torni vai būvēt pilsētu, kurā Dievs un cilvēce dzīvo kopā.” Leona XIV pirmās enciklikas Magnifica humanitas ievadā kodolīgi izklāstīti galvenie tās uzrakstīšanas iemesli un mērķi. Tā tika publicēta pirmdien, 25. maijā, bet pāvests to parakstīja jau 15. maijā – Leona XIII enciklikas Rerum novarum izdošanas 135. gadadienā.

Pāvests Leons XIV ir pārņēmis sava priekšgājēja mantojumu, uzrakstot sociālo encikliku, kas pievēršas vienam no mūsdienu laikmeta lielākajiem izaicinājumiem: mākslīgajam intelektam (MI). Enciklika Magnifica humanitas sastāv no piecām nodaļām. Tās izejas punkts ir pieņēmums, ka tehnoloģija nav “cilvēkam naidīgs spēks” (4), nedz arī “pati par sevi ļaunums” (9). Tomēr tā “nav neitrāla, jo iegūst tā cilvēka tēlu, kurš to izgudro, finansē, regulē un izmanto”. No šejienes izriet pāvesta aicinājums tiekties uz labo un “palikt cilvēcīgiem”, sekojot drosmīgas līdzatbildības un vienotības loģikai.

Baznīcas sociālā mācība

Pirmā nodaļa – Evaņģēlijam uzticīga dinamiska domāšana – aplūko Baznīcas sociālo mācību pēdējo laiku Maģistērijā un Vatikāna II koncila dokumentos, izceļot tās “dinamisko raksturu” (17). Baznīcas sociālā mācība nav “principu un piemērojamu normu rokasgrāmata”, bet gan “vienotības teoloģija vēsturē” (27), kas vērtē notikumus Evaņģēlija gaismā.

Otrajā nodaļā Leons XIV uzskaita Baznīcas sociālās mācības pamatus un principus. Pie pirmajiem viņš pieskaita cilvēka cieņu, kas radīts pēc Dieva attēla un līdzības; cilvēktiesību neaizskaramību, tostarp tiesības uz dzīvību “no ieņemšanas brīža līdz tās dabiskajam noslēgumam”; minoritāšu tiesību atzīšanu, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm, lai viņas tiktu patiesi uzklausītas un novērtētas (57).

Tautas pakļaušana nav pieņemama

Kas attiecas uz Baznīcas sociālās mācības principiem, Leons XIV min piecus: pirmais ir kopējais labums – “katram cilvēkam piemītošās cieņas atzīšanas sociālā forma” (59). Vienā jautājumā pāvests ir īpaši stingrs: “Kopējā labuma veicināšana nekad nevar tikt nošķirta no tautu tiesību pastāvēt ievērošanas, savas identitātes sargāšanas un sava neatkārtojamā pienesuma sniegšanas tautu saimei.” Tādējādi “jebkāds mēģinājums vai plāns iznīcināt vai pakļaut kādu tautu ir smagi nemorāls un tāpēc nepieņemams” (64).

Tehnoloģijas nedrīkst atrasties dažu izredzēto rokās

Otrais princips attiecas uz radīto labumu universālo raksturu: šeit un citviet enciklikā Leons XIV uzstāj uz nepieciešamību nepieļaut tehnoloģiju koncentrēšanos dažu privātpersonu rokās, kas padziļina plaisu starp tiem, kuri ir tiesīgi baudīt digitālās revolūcijas labumus un tiem, kuri no tā ir izslēgti (67). No tā izriet trešais un ceturtais princips: subsidiaritāte (68), kas prasa pārvarēt paternālismu un atkarību no pabalstiem par labu līdzatbildībai, un solidaritāte (73), “princips un tikums”, kas ir pretstatā vienaldzībai.

Sociālais taisnīgums

Piektais Baznīcas sociālās mācības princips ir sociālais taisnīgums: digitālajā laikmetā tam ir jānodrošina, lai visiem būtu vienlīdzīga piekļuve iespējām, jāaizsargā neaizsargātākie, jāstājas pretim naidam un dezinformācijai, kā arī jāpakļauj tehnoloģiju izmantošana sabiedrības kontrolei. Kā “izšķirošu pārbaudījumu” šajā jomā Leons XIV min migrantus: tas, kā sabiedrība pret viņiem izturas, parāda, “vai taisnīguma izpratni vada bailes vai brālība”. No tā izriet aicinājums gan sargāt to cilvēku “tiesības uz cerību”, kuri ir spiesti doties prom (nodrošinot viņiem drošus un likumīgus ceļus, cienīgu uzņemšanu un integrāciju), gan veicināt katra “tiesības palikt” savā zemē mierā un drošībā, risinot migrācijas “dziļākos cēloņus” (81).

Šos piecus principus pāvests attiecina arī uz pašu Baznīcu, aicinot to veikt “sirdsapziņas izmeklēšanu” un uzklausīt “garīgās, ekonomiskās, institucionālās, seksuālās, varas un sirdsapziņas vardarbības upurus”, jo tas “ir neatņemama taisnības ceļa sastāvdaļa, kas ietver kaitējuma atzīšanu, taisnīgu pāri darījuma izlabošanu un profilaksi” (89).

Ētikas kodekss mākslīgajam intelektam

Trešā nodaļa – Tehnika un dominēšana. Cilvēka lielums MI solījumu priekšā – uzsver, ka MI ir jāpieiet vērīgi, saglabājot skaidrību par atbildību visos tā darbības posmos (accountability) un pievēršot uzmanību atbilstošai politikai un tiesiskajam regulējumam, neatkarīgai uzraudzībai un lietotāju izglītošanai. Pirmkārt, ir vajadzīgs ētikas kodekss, kas pakļauts universāliem sociālā taisnīguma kritērijiem, jo “nav vajadzīgs morālāks MI, ja šo morāli nosaka tikai nedaudzie” (107). Tāpat nedrīkst aizmirst jauno tehnoloģiju ietekmi uz vidi, jo tām nepieciešams milzīgs enerģijas un ūdens daudzums, kas ietekmē visu radīto pasauli (101).

Mākslīgā intelekta atbruņošana

Ir nepieciešams “atbruņot MI”, turpina Leons XIV, lai izrautu to no militārās, ekonomiskās un kognitīvās konkurences loģikas; lai izjauktu tehniskās varas un tiesību valdīt savstarpējo saistību; lai pasargātu to no monopoliem un neļautu tiem valdīt pār cilvēku. Plaša vieta ir atvēlēta transhumānisma un posthumānisma kritikai, kas progresu interpretē kā cilvēka ierobežojumu pārvarēšanu. Turpretī ierobežojums nav trūkums, kas jālikvidē, bet gan cilvēka konstitucionālā dimensija, jo tieši trauslumā un mirstīguma apziņā nobriest attiecības un atvērtība Dievam un otram cilvēkam. Ļaut attīstīties tehnikai, izskaužot cilvēka ierobežojumus, nozīmē iet pretī sirds degradācijai. Cilvēce, lai arī brīnišķīga un reizē ievainota, “nav jāaizvieto un nav jāpārspēj”. Tehnoloģija var atvieglot tās ciešanas un pavērt jaunas iespējas, taču tā nedrīkst noliegt to, kas cilvēcei ir raksturīgs – “spēju veidot attiecības un mīlēt” (126). MI priekšā reālā alternatīva nav starp entuziasmu un bailēm, bet gan starp diviem progresa veicināšanas veidiem: kalpošanu tautām vai varas loģikai.

Komunikācijas ekoloģija

Enciklikas ceturtajā nodaļā – Cilvēcības sargāšana pārmaiņās. Patiesība, darbs, brīvība – tiek izteikts aicinājums veidot uz patiesību balstītu “komunikācijas ekoloģiju”. Pāvests pieprasa caurspīdīgumu, atlasot saturu, personas datu aizsardzību, nopietnu žurnālistiku, kas balstīta uz argumentāciju un faktu pārbaudi, jaunu apziņu attiecībā uz “korektu un kritisku” MI izmantošanu un zināšanu integrāciju. Caurredzama un godīga komunikācija tiek prasīta arī no Baznīcas, īpaši netaisnības un vardarbības gadījumos. Būtiska nozīme ir arī aicinājumam veidot atjaunotu izglītības aliansi, lai jauniešos neizzustu “vēlme uzdot jautājumus” tāpēc, ka perfekti mehānismi liek cilvēka domāšanai šķist veltīgai (140). Bez tam Leons XIV aicina koncentrēties uz skolu kā vietu, kur mācās “meklēt un mīlēt patiesību” (147).

Darba cieņa

Digitālās pārejas iezīmētajā “ceturtajā industriālajā revolūcijā” pāvests uzsver darba cieņas aizsardzības svarīgumu, izstrādājot sistēmas, kas vērstas uz cilvēku, nevis tikai uz darba izpildi. Tehnoloģija noteikti var atbrīvot cilvēku no smagiem vai atkārtojamiem uzdevumiem, taču tā nedrīkst izmaksu samazināšanas un peļņas palielināšanas vārdā izraisīt bezdarbu. Šajā ziņā tiek gaidīta arī arodbiedrību organizāciju atjaunotne.

Miers un attīstība

Tālāk pāvests norāda uz nepieciešamību atteikties no IKP kā vienīgā valsts attīstības līmeņa parametra, tā vietā koncentrējoties uz darba cieņu, kopēju labklājību, nevienlīdzības samazināšanu un vides aizsardzību. Finanses finanšu dēļ atšķiras no finansēm attīstības dēļ (159-160). Sekojot svētā Pāvila VI pēdās, tiek uzsvērta miera un attīstības savstarpējā atkarība, cerot uz starptautisku sadarbību, kas spēj noteikt kopīgas stratēģijas, īpaši par labu neaizsargātākajām valstīm un grupām, jo labklājība veicina mieru “tikai tad, ja tā ir plaši izplatīta, iekļaujoša un ilgtspējīga” (163). Spēcīgs ir arī aicinājums atbalstīt ģimeni, kas balstīta uz stabilu vīrieša un sievietes savienību: tā ir “primārais sociālais labums”, “katras kopīgas organizācijas fundamentāla un neaizvietojama šūniņa” (165), kas jāatbalsta arī ar darba politiku par labu stabilitātei un cilvēcīgam ritmam, tādējādi aizsargājot sabiedrības spēju “būvēt nākotni”.

"Redzamības arhitektūra"

Visbeidzot, cilvēka brīvības tēma: laikmetā, kad digitālās platformas ir izstrādātas tā, lai aizņemtu lietotāju laiku un izmantotu viņu vājības, ir jāstiprina katra cilvēka iekšējā brīvība, vēršoties arī pret sociālās kontroles risku, ko rada masveida datu vākšana un algoritmisko sistēmu izmantošana. Uzvedības profilēšana, paredzēšana un virzīšana ir “jauna vara” (171), kas riskē diskriminēt vājākos. Pāvests īpaši nosoda “redzamības arhitektūru”, kas izceļ tikai to, kas ir pamanāms, tādējādi veidojot sabiedrisko domu.

Jauna verdzība un jauns koloniālisms

MI rada arī jaunas verdzības formas, piemēram, to cilvēku “iezīmētos, sakropļotos un izsmeltos ķermeņus” (173), kuri strādā pie tehnoloģijām nepieciešamo “retzemju metālu” ieguves. Tāpēc cīņa pret jauno verdzību ir vēl viens “izšķirošs pārbaudījums digitālās transformācijas ētiskajai izvērtēšanai”. Leons XIV uzsver, ka “Baznīca no jauna stingri nosoda jebkāda veida verdzību, cilvēku tirdzniecību un cilvēku komercializāciju”. Vienlaikus pāvests “no sirds lūdz piedošanu” par to, ka Baznīca pagātnē novēloti nosodīja “verdzības sērgu” (174-176). Enciklikā ir norāde arī uz “jaunajiem varas retzemju elementiem”, proti, vitāli svarīgu informāciju – piemēram, par veselības aprūpi un demogrāfiju –, ko izmanto ekonomisko stratēģiju vadīšanai: tas ir jauns, līdz šim nebijis koloniālisma vaibsts, kas pārvērš personīgo dzīvi izmantojamā informācijā, padarot digitālo vidi par “izlaupīšanas telpu” (178-179).

Pārvarēt "taisnīga kara" teoriju

Piektajā nodaļā – Varas kultūra un mīlestības civilizācija – Leons XIV pievēršas karam: “Digitālā revolūcija maina konfliktu gramatiku”, un bez ētiskas pieejas lēmumi par cilvēku dzīvību un nāvi kļūs arvien bezpersoniskāki, spēka lietošanu uzskatot par “tūlītēju un reālu iespēju” (182-183). Visa pamatā ir “varas kultūra”, kas normalizē karu un reabilitē to kā “starptautiskās politikas instrumentu”, veicinot bruņošanos. Sabiedrisko viedokli šodien ietekmē arī polarizējoši mediju stāsti, kā arī “satraucošs vēsturiskās atmiņas zudums”, kas atņem ilgtermiņa redzējumu (191). Tā rezultātā miers šodien vairs netiek uztverts kā veicams uzdevums, bet gan kā intervāls starp konfliktiem. Tāpēc Leons XIV uzsver – lai gan paliek spēkā tiesības uz leģitīmo aizsardzību visstingrākajā nozīmē –, ir nepieciešams pārvarēt “taisnīga kara” teoriju, tā vietā veicinot dialogu, diplomātiju un piedošanu (192).

Neviens algoritms nepadara karu par morāli pieņemamu

Pāvests nenoskatās vienaldzīgi, bet nosoda militārās industrijas paplašināšanos, kodolbruņošanās sacensību, jaunu bruņotu dalībnieku – tostarp džihādistu – parādīšanos, kuru mērķis ir iemūžināt konfliktus kā varas un ienākumu avotu. Stingrs ir arī brīdinājums pret ar MI saistītu ieroču izmantošanu, jo “nav tāda algoritma, kas varētu padarīt karu par morāli pieņemamu”. Ir vajadzīgi stingri, starptautiski kopīgi ētiski ierobežojumi, kas balstīti uz personīgo atbildību un civiliedzīvotāju aizsardzību, jo “jebkura tehnoloģija, kas ļauj vieglāk dot triecienu, neredzot otra seju, pazemina konflikta morālo slieksni” (199).

Multilaterālisma krīze

Varas kultūra izriet arī no multilaterālisma krīzes un “nekārtīga un konfliktējoša multipolārisma” rašanās (201). Tiesību spēku nomaina stiprākā tiesības; varas loģika gūst virsroku pār miera veidošanu, un institūcijas, kas izveidotas, lai sargātu tautu kopīgo likteni, šobrīd ir novājinātas. Šajā sakarā pāvests cer uz ANO “dziļām reformām”, kas pārvarētu pašreizējo vērtību krīzi par labu kopējam labumam (226).

Mīlestības civilizācija

Kristietis ir aicināts atbildēt uz varas kultūru, veidojot “mīlestības civilizāciju” un izvēloties – vai nu uzturēt spēka loģiku, vai sargāt mieru. Pāvests norāda uz piecām “atbildības takām”: atbruņot vārdus, sakot patiesību; veidot mieru taisnīgumā; paskatīties no upuru skatu punkta, ieņemot skaidru nostāju, jo ir konflikti, kuros “nav pareizi palikt neitrāliem”; kopt “veselīgu reālismu”, kas meklē reālus miera ceļus darbos, nevis tikai vārdos. Visbeidzot, no jauna iedzīvinot dialogu, pārejot no varas kultūras uz sarunu kultūru. Izšķirošs ir arī “dialogs starp reliģijām”, kas nes miera vēstījumu: “Tas, kurš izmanto Dieva vārdu, lai leģitimizētu terorismu, vardarbību vai karu, nodod Viņa vaigu,” brīdina Leons XIV (223).

Brīnišķīgā cilvēce

Vēstules noslēgumā pāvests aicina ticīgos pieņemt jaunās tehnoloģijas Evaņģēlija gaismā, sekojot “atturīgam un prasīgam kristīgās dzīves ceļam”. Lai arī MI laikmetā ikviens varētu apliecināt “brīnišķīgas, Dieva apdzīvotas cilvēces skaistumu”.

Tekstu tulkoja Jānis Evertovskis