Pāvests: cieņa pret liturģiju - uzticības Dievam un Baznīcai izpausme
Silvija Krivteža - Vatikāns
Turpinot katehēžu ciklu par Vatikāna II koncila dokumentiem, Svētais tēvs skaidroja Vatikāna II koncila Konstitūcijas "Sacrosanctum Concilium" nozīmi Baznīcas liturģijā.
«Dārgie brāļi un māsas!
Enciklikā "Mediator Dei" godājamais Dieva kalps pāvests Pijs XII rakstīja: "Neapšaubāmi, Baznīca ir dzīva locekļu struktūra, un tāpēc arī svētās liturģijas jomā tā aug, attīstās un laika gaitā mainās atbilstoši vajadzībām un apstākļiem, kuriem tā pielāgojas, neapdraudot savas mācības tīrību" (I, V).
Turpinot šo principu, Vatikāna II koncils Konstitūcijas "Sacrosanctum Concilium" (SC) ievadā atzīst, ka "viens no tā pienākumiem ir īpašā veidā rūpēties par liturģijas reformu un attīstību" (1). Koncils izvirzīja sev mērķi "pastāvīgi padziļināt ticīgo kristīgo dzīvi, atbalstīt visu, kas var sekmēt ticīgo apvienošanos Kristū un stiprināt to, kas palīdz vest visus cilvēkus Baznīcas klēpī" (turpat).
Tajā vēstures brīdī īpaši bija jūtama nepieciešamība atjaunot rituālās formas, ar kurām Baznīca gadsimtiem ilgi godināja Dievu un svētīja kristīgo tautu. Svētais tēvs uzsvēra, ka, pateicoties liturģiskajai kustībai, nobrieda pārliecība, ko vēlāk pauda arī svētais Jānis Pāvils II, ka "pastāv ārkārtīgi cieša, organiska saikne starp liturģijas atjaunošanu un visas Baznīcas dzīves atjaunošanu. Baznīca ne tikai darbojas, bet arī izpaužas liturģijā, dzīvo no liturģijas un smeļas no liturģijas spēku dzīvei" (Vēstule Dominicae Cenae, 13).
Lai atvieglotu ticīgajiem pieeju svētajā liturģijā piešķirto žēlastības dāvanu bagātībai, Konstitūcija "Sacrosanctum Concilium" norāda virzienu, kas jāiet, lai "saglabātu veselīgu tradīciju un vienlaikus pavērtu ceļu tradīcijas likumīgai attīstībai" (SC, 23). Pāvests Benedikts XVI šajā deklarācijā saskatīja Koncila tēvu "reformas programmu", kas saglabā "līdzsvaru starp pagātnes un nākotnes lielo liturģisko tradīciju", norādot, ka "tradīcija bieži vien ir pretrunā progresam", bet "patiesībā abi jēdzieni viens otru papildina: tradīcija ir dzīva realitāte un tāpēc sevī ietver attīstības, progresa sākumu. Tas ir tas pats, kā teikt, ka tradīcijas upe nes arī savu avotu un virzās uz savu ieteku" (Uzruna kongresa dalībniekiem Svētā Anselma Pontifikālā liturģiskā institūta 50. gadadienas ietvaros, 2011. gada 6. maijs).
Vatikāna II koncils atkārtoti apstiprina šāda progresa pamatotību, kas sakņojas autentiskā Tradīcijā, liturģijā nošķirot "nemainīgo daļu, jo tā ir dievišķi iedibināta", no "izmaiņām pakļautām daļām," kuras "laika ritējumā var tikt mainītas, ja tajās ir ieviesušies liturģijas iekšējai dabai mazāk atbilstoši elementi vai ja šīs daļas kļuvušas tai nepiemērotas" (SC, 21).
Šādas pārmaiņas gadsimtu gaitā ir notikušas nepārtraukti, lai ticīgie ar rituālu palīdzību varētu auglīgi piedalīties Kristus Lieldienu noslēpumā, kas ir kristīgās ticības pamats. Tādējādi Baznīcas kults ir "iemiesots" atsevišķu laikmetu kultūras formās, spējot tās ietekmēt un pat pārveidot. Gadsimtiem ilgi liturģija ir bijusi evaņģelizācijas virzītājspēks. Šodien ir nepieciešams atjaunot šo enerģiju saskaņā ar autentisku un dzīvu katoļu tradīciju, tas ir, saskaņā ar dinamiku, kas ved ticīgos uz patiesības pilnību.
Tāpēc ir saprotams, kāpēc koncila tēvi ieteica rituālu pārskatīšanu - kad vien to prasa "patiesais un neapšaubāmais Baznīcas labums" - vienmēr to veikt ar izpratni, lai "jaunās formas organiski izrietētu no jau esošajām" (SC, 23). Visas Baznīcas labā pirms katras reformas ir rūpīgi jāveic teoloģiski, vēsturiski un pastorāli pētījumi" (turpat) – atgādināja pāvests. – Tādā veidā Vatikāna II koncils mudina ticīgos izvairīties no neskaidrībām, atgādinot, ka neviens, pat priesteris, pēc savas iniciatīvas nedrīkst neko liturģijā pievienot, atņemt vai tajā kaut ko mainīt (sal. SC, 22). Koncila konstitūcijā minētā attīstība nekādā veidā neapdraud Baznīcas kopību; gluži pretēji, tās mērķis ir to stiprināt un atbalstīt.
Tāpēc es mudinu visus, kas ir aicināti sagatavoties dievišķo noslēpumu svinēšanai, īpaši priesterus, kuri vada liturģiju, vienmēr saglabāt cieņu pret liturģiskajiem tekstiem un normām; cieņu, kas izriet no iekšējas gatavības un uzticēšanās Dievu, paužot pazemību Viņa diženuma priekšā un patiesu uzticību Baznīcas kopībai,» - katehēzes noslēgumā teica pāvests Leons XIV.
