Leons XIV par evaņģēliskās mīlestības trīs dimensijām
Silvija Krivteža - Vatikāns
Sekot Kristum nenozīmē veikt virkni ārēju rituālu: tā ir cilvēka pilnīga iesaistīšanās mīlestības attiecībās ar Dievu.
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodienas Evaņģēlija lasījumā (Mt 10,37-42) mēs dzirdam vairākus Jēzus pamudinājumus, kas māca sekot Viņam un būt Viņa valstības lieciniekiem. Runa nav tikai par ārējām darbībām, bet gan par to, lai mēs ar visu savu būtību iesaistītos mīlestības attiecībās ar Viņu. Bet, lai mīlestība varētu nest augļus, ir vajadzīgas vismaz trīs lietas: atbrīvošanās, zaudējums un pieņemšana.
Pirmkārt – atbrīvošanās. Jēzus saka: "Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā Mani, nav Manis cienīgs" (37). Kad Kungs sūta savus mācekļus misijā, Viņš vēlas, lai viņi būtu brīvi no jebkādām saitēm. Patiesība ir tā, ka pat visdziļākās jūtas iegūst savu pilnību, pateicoties mīlestībai, ar ko mūs apvelta Kristus. Padomāsim, piemēram, par laulāto dzīvi – to var pilnvērtīgi izdzīvot tikai tad, ja "atstāj" vecāku mājas (sal. Mt 19, 5), lai īstenotu savu aicinājumu. Padomāsim arī par bērniem, kuriem palīdz realizēt sevi un būt laimīgiem, ja viņus māca "nostāties uz savām kājām" un izdarīt pašiem savas izvēles. Svētais Augustīns saka: "Sāpīga ir šķiršanās no tā, ko tu mīli. Bet arī zemnieks uz kādu laiku zaudē to, ko ir iesējis" (Sermo 330, 2). Tikai "zaudējot" graudu, kas iemests zemē, viņš varēs redzēt to uzziedam.
Šajā ziņā mīlestība ir arī zaudējums. Mums to ir grūti saprast, īpaši pasaulē, kurā zaudējums šķiet vājums un kurā valda apsēstība iegūt visu. Tomēr mīlestība nes augļus tikai tad, kad atdodam sevi, kad esam gatavi zaudēt nedaudz no sava "es", lai atbrīvotu vietu otram, zaudēt nedaudz laika, lai uzklausītu draugu, atteikties no kripatiņas komforta, lai dalītos ar kādu, kas nonācis grūtā situācijā. Tas, kurš savu dzīvību iegūst – saka Evaņģēlijs –, patiesībā pazaudē to (sal. 39), jo tas, neatvēries mīlestības gaismai, kļūst neauglīgs. Tāpēc Jēzus mudina mūs pieņemt krustu – Viņš upurēja sevi, zaudēja pats sevi, un tieši tāpēc mēs varam saņemt Viņa dzīvību pārpilnībā. Un šādā veidā, ja dzīvosim pēc dāvināšanas loģikas, arī mēs spēsim radīt jaunu dzīvību mūsu attiecībās.
Visbeidzot – pieņemšana. Mīlestība pēc savas būtības izpaužas konkrētās izvēlēs un darbībās, apņēmībā, kas sastāv no sīkiem ikdienas žestiem, piemēram, glāzes auksta ūdens pasniegšanas izslāpušajam (sal. 42). Sūtīdams savus mācekļus sev pa priekšu, Jēzus mudina viņus doties ceļā bez liekām mantām, proti, lai viņi būtu brīvi cilvēki, jo tādā veidā viņi varēs iedvesmot citus, kurus satiek. Un, uzņemot ikvienu, kas nāk Jēzus vārdā, tiek uzņemts Viņš un debesu Tēvs, kas Viņu sūtījis. Mīlestība pret Kungu vienmēr izpaužas savu brāļu un māsu uzņemšanā.
Dārgie brāļi un māsas, lūgsim Vissvētāko Jaunavu Mariju, kura ir pilnīgas mīlestības simbols, lai palīdz mums būt pazemīgiem un priecīgiem Kristus mīlestības lieciniekiem.
