Pāvests iedrošina Madrides ticīgos: lai nekas jūs nebiedē!
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Šī vigīlija ir dižena ticības himna,” teica Svētais tēvs, apliecinot, ka priecājas kopā ar visiem klātesošajiem slavēt Dievu un iedrošināt skaisto Baznīcas saimi stiprināt savstarpējās saites, lai izdzīvotu vienotību dažādībā. Parasti šajā vietā notiek Madrides Real futbola spēles, bet šoreiz sapulcējās ticīgie, lai tiktos ar pāvestu. Spānijas galvaspilsētas iedzīvotāju prieku pāvests jau varēja vērot no sava papamobile, kad brauca uz stadionu no Almudenas Dievmātes katedrāles. Vairāki desmiti tūkstoši madridiešu drūzmējās pie barjerām, lai ar saviem mobilajiem tālruņiem notvertu dažas sekundes ar pāvestu, lai viņu sveicinātu vai saņemtu svētību saviem bērniem.
Stadionā, kura jumts šim pasākumam tika aizvērts, Leonu XIV sagaidīja līksmojošs pūlis, kuru visas pēcpusdienas garumā bija iesildījis dīdžejs, dziedātāji un mūzikas grupas. Noklausījies vairākas liecības – tostarp kāda priestera, diecēzes laju padomes un pastorālo padomju pārstāvju, imigrantu ģimenes un kāda jaunkristītā liecību –, pāvests sveica šo “brīnišķīgo Baznīcas saimi”.
“Jūsu prieks būs lipīgs, ja tas, tā vietā lai būtu pārejošas emocijas, kļūs par stabilu, par dziļu sajūtu, kas atjauno cilvēkus, grupas un diecēzes kopienu,” teica pāvests. Šis prieks ir “gandrīz vai pavēle”, ja seko apustuļu mācībai. Katrā ziņā tā ir atbilde uz Dieva darbu Jēzū Kristū, kura mīlestība, runājot apustuļa Pāvila vārdiem, mūs joprojām skubina, tas ir, vieno un “tādējādi aicina rīkoties atbildīgi”.
Visas savas uzrunas laikā Leons XIV iedrošināja Madrides ticīgos, vispirms aicinot viņus nebaidīties no savas atšķirībām, jo Kristībā visas atšķirības savienojas Kristū un “saņem sulu no Viņa dzīvības, tāpat kā vīnogulāja zari”. “Jā, dārgie brāļi un māsas, Kristība patiešām izmaina dzīvi,” viņš uzsvēra. Pāvests izmantoja izdevību, lai citētu savu jauno encikliku Magnifica humanitas, kurā viņš kā “alternatīvu homogenizācijai un sajaukšanai piedāvāja Nehemijas tēlu, kurš mobilizēja visu kopienu, lai atjaunotu Jeruzalemes mūrus”.
Uzrunājot Madrides diecēzes ticīgo kopienu, Romu bīskaps atgādināja, ka “kristīgās misijas specifika lielajās pilsētvides realitātēs kļūst arvien acīmredzamāka”. Pēdējā sinode ļoti palīdzēja par to domāt, uzdodot jautājumu, vai “tas, kas mēs esam un ko mēs darām kā kristieši”, nonāk “tur, kur veidojas jaunie stāsti un paradigmas”, proti, “pilsētas dvēseles pašos dziļākajos centrālajos slāņos”. Uz to noteikti ir grūti atbildēt, taču tas ir iespējams, ja mēs kopā meklējam patiesību.
Šajā kontekstā pāvests aicināja ticīgos “neizklīst” un “neieslēgties katram savā grupā vai vidē, kurā mēs jau jūtamies droši, starp cilvēkiem, kuri vienmēr dzied vienu un to pašu melodiju”. Tāpat viņš ieteica, “lai sasniegtu pilsētas sirdi”, “kopt apziņu, ka patiesība ir simfoniska un ka tā mūs vienmēr pārspēj”, kā arī “izkopt vēlmi satikt Augšāmcēlušo, kurš vienmēr iet mums pa priekšu, apsteidz mūs un, iespējams, jau ir klātesošs tur, kur mēs Viņu vēl neesam meklējuši”. Viņu meklēt un Viņam sekot ir nosacījums tam, lai atklātu Viņu citiem. “Citādi nav evaņģelizācijas,” atgādināja Leons XIV. Tāpēc “ir no jauna jāiemācās sirsnības garīgā māksla, bez kuras pati Evaņģēlija sludināšana riskē kļūt par bezpersonisku atkārtošanos”.
Pēc tam pāvests atgādināja, ka “mēs visi, bez izņēmuma, esam radīti dzīvībai un dzīvībai pārpilnībā” un ka “Baznīcas klātbūtne lielpilsētā ir šī pestīšanas noslēpuma līdzība”. Tieši pilsētās arī apustuļi sāka savu misiju, “ne tikai sastopoties ar noraidījumu, bet arī piedzīvojot viesmīlību tur, kur visdabiskākajā veidā cilvēki saskaras ar dažādību un pārmaiņām”.
“Lai nekas jūs nesatrauc, lai nekas jūs nebiedē!” sauca Leons XIV, atgādinot, ka ticīgie var sniegt Evaņģēlija liecību, lai atbrīvotu labākos spēkus cilvēcē, ko bombardē attēli un vārdi, bet kas ir izsalkusi pēc taisnīguma un slāpst pēc patiesības. “Uzticieties arvien acīmredzamākam faktam, ka pie ticības var atgriezties vai to atklāt pirmo reizi arī pieaugušā vecumā.” Uzrunas noslēgumā pāvests vērsās pie priesteriem, sakot:
Es aicinu priesterus atzīt kopienas izšķirtspējas praksi kā vienu no lielākajām iespējām, ko sinodalitāte piedāvā viņu kalpošanai. Dārgie brāļi, nenovēršoties no būtiskā, regulāra apstāšanās kopā ar savu tautu, lai Evaņģēlija gaismā izprastu vietējo kopienu dzīvi, kultūras pārmaiņas, sociālo sasprindzinājumu un Baznīcas ceļus, bagātinās jūsu kalpošanu. Tas arī palīdzēs ikvienam un katrai kopienai izkļūt no izolētības un piedzīvot Svētā Gara prieku. Patiešām, tieši Gara mums pietrūkst, kad mēs reducējam Baznīcas dzīvi uz rutīnu, kurā katrs paliek noslēdzies savos ieradumos un savā lomā. Gars modina aicinājumus un apvieno tos vienotībā, reizēm izraisot jukas, diskusijas un turpmāka līdzsvara meklējumus. Nebīstieties no tā visa: izmantojiet to!
Uzrunas noslēgumā pāvests teica: “Pat nedaudzu cilvēku labestība var palīdzēt daudziem uzvarēt bailes. Esiet visiem kā atvērta Bībele: lai jūsu sejas vaibstos un jūsu dzīvē varētu saskatīt Dieva Vārdu. Mīlestība patiešām ir valoda, kas liek visiem justies kā mājās.”
