Meklēt

Kardināls Ranjero Kantalamessa Kardināls Ranjero Kantalamessa  (ANSA)

Kardināls Kantalamessa: mediju "zobi" var iznīcināt, bet var arī "šķīstīt"

“Mediju “zobi” var iznīcināt, bet var arī “šķīstīt”,” apgalvoja kardināls Ranjero Kantalamessa pirmajā Gavēņa laika sprediķī, kurā viņš, cita starpā, runāja par masu informācijas līdzekļiem. Uzrunājot klātesošos Romas kūrijas darbiniekus Pāvila VI zālē Vatikānā, Pontifikālā nama sprediķotājs atzīmēja, ka šodien sabiedrībā ir vērojami “zobi”, kas kož vēl nežēlīgāk kā leoparda zobi, kā to ir minējis svētais Ignācijs no Antiohijas.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Bīskaps un moceklis savulaik ir teicis: “Esmu Dieva labības grauds un man ir jābūt samaltam ar zvēru zobiem, lai kļūtu par šķīsto Kristus maizi”. Kardināls Kantalamessa paskaidroja, ka masu informācijas līdzekļi ir pelnījuši visu cieņu, kad tie atklāj netaisnības sabiedrībā, vai Baznīcā, taču nepilda savu misiju, ja uzbrūk kādam viņa nostājas dēļ, jeb citiem vārdiem runājot, nepieder kādai nometnei. Šajā gadījumā mediji piekopj ļaunumu, to nolūks ir sagraut, nevis celt. Bēdas tam, kurš nonāk šādā “gaļas mašīnā”, vai tas būtu laicīgs cilvēks, vai Baznīcas klēra piederīgais.

Kardināls Ranjero Kantalamessa atzīmēja, ka “ir taisnīgi un arī pienākums izteikt savus ieskatus attiecīgās vietās, taču, ja tas nav iespējams, vai arī, redzot, ka tie netiks ņemti vērā,” “ticīgajam nekas cits neatliek, kā vienoties ar šaustīto, ērkšķiem kronēto un apspļaudīto Kristu”. Kapucīnu tēvs pieminēja svētā Pāvila vēstuli ebrejiem, kurā lasām pirmajiem kristiešiem adresētu pamudinājumu un kurš var kalpot līdzīgās situācijās. Tas ir grūti un ļoti sāpīgi, jo īpaši tad, kad ir jāatstāj sava dabiskā, vai reliģiskā ģimene, taču Dieva žēlastība to var pārvērst un bieži vien ir pārvērtusi par šķīstīšanās un svētdarīšanas iespēju. Ir jātic, ka beigās, tāpat kā Jēzus gadījumā, taisnība uzvarēs pār meliem. Un tā, varbūt, labāk uzvarēs ar klusumu, nekā ar visniknāko sevis aizstāvību.

Ja arī mēs vēlamies tikt “samalti”, lai kļūtu par Dieva miltiem”, tad otra iespēja, ko pieminēja pāvesta nama sprediķotājs, ir pieņemt, ka mums runās pretī, atteikties no taisnošanās un vēlēšanās vienmēr panākt savu taisnību tur, kur tas nav tik būtiski. Vai arī – paciest kādu, kura raksturs, runas, vai darbības veids mums krīt uz nerviem, un darīt to, iekšēji nedusmojoties, bet apzinoties, ka arī mēs, varbūt, kādam varam krist uz nerviem.

Kapucīnu tēvs uzsvēra, ka ļaušanās sevi “samalt” galējais mērķis ir nevis askētiskas, bet gan mistiskas dabas – ne tik daudz ir vajadzīga sevis aizliegšana, cik kopienas radīšana. Runa ir par patiesību, kas jau kopš Baznīcas sākumiem ir pavadījusi Euharistisko katehēzi. Šajā ziņā nozīmīga ir svētā Augustīna runa, kurš velk paralēles starp procesu, kas ved pie maizes izveidošanas, kas ir Kristus Euharistiskā miesa, un procesu, kas ved pie Viņa mistiskās miesas izveidošanas, kas ir Baznīca. Starp divām miesām – Euharistisko un Baznīcas mistisko miesu, ir ne tikai līdzība, bet arī savstarpēja saistība. Pateicoties Kristus Lieldienu noslēpumam, kas ir darbīgs Euharistijā, arī mēs varam rast spēkus, lai dienu no dienas ļautu sevi “samalt” mazās un dažreiz arī lielās lietās, dažādos dzīves apstākļos.

Turpinājumā, vadoties pēc Kristus un apustuļu dialoga, kas norisinās Filipa Cēzarejā, kardināls attīstīja pārdomas par tematu “Bet jūs ko sakāt, kas es esmu? (Mt 16,15).Sprediķotājs paskaidroja, ka šo Jēzus jautājumu nevajag uztvert tādā nozīmē, it kā Kungs gribētu zināt, piemēram, ko par Viņu domā Baznīca, vai ko saka mūsu teoloģijas studijas. Lai atbildētu uz Jēzus uzdoto jautājumu, palīgā nāk evaņģēlists Jānis. Viņa Evaņģēlijā ir rodama vesela sērija Jēzus izteikto deklarāciju “Ego eimi” – “Es esmu”. Tajās Viņš atklāj, ko domā par sevi, kas Viņš ir. “Es esmu dzīvības maize”, “Es esmu pasaules gaisma”, utt.

“Vai mums Jēzus patiešām ir tas, par ko Viņš sevi sauc, un ko mums darīt, lai Viņš tāds būtu aizvien vairāk?” Kardināls Ranjero Kantalamessa pakavējās pie šī jautājuma, atzīmējot, ka “pienāks laiks dzīvot īpašā veidā”, proti, “nevis ar skatienu, kas vērsts uz ārpusi, uz pasaules un pašas Baznīcas problēmām, kā to ir pieņemts darīt citos kontekstos, bet gan ar introspektīvu skatienu”, ar skatienu “kā evaņģelizēt sevi, lai evaņģelizētu citus, kā piepildīt sevi ar Jēzu”, lai “nemitīgi liktu skanēt mīlestībai”.

Sākot ar pirmo Jēzus apgalvojumu “Es esmu dzīvības maize”, sprediķotājs jautāja: “Kā un kur šo maizi ēd?” Uz to ir atbildējuši Baznīcas tēvi, norādot uz divām “vietām”, vai diviem veidiem, proti, uz Sakramentu un uz Vārdu, jeb Euharistiju un Svētajiem Rakstiem. Par Vārdu un Euharistiju tiek runāts kā par divām Kristus pasniegtajām “maltītēm”, kuru sintēzi īpaši var redzēt liturģijā. Kardināls Kantalamessa aicināja nenošķirt Vārdu no Euharistijas un otrādi. Sprediķa noslēgumā viņš atgādināja, ka “Jēzus ir mūžīgās dzīvības maize ne tikai par to, ko Viņš dod, bet visvairāk par visu par to, kas Viņš ir. Vārds un Sakraments ir līdzekļi. Mērķis ir dzīvot no Viņa un Viņā. Tātad, viss Jēzus teiktais ir, lai paskaidrotu, ka dzīve ir tā, ko dod Viņš – nevis miesas, bet Gara, jeb “mūžīgā dzīve”.

24 februāris 2024, 14:09