Meklēt

Kardināls Kantalamessa: Dieva visvarenība atklājas Golgātas bezspēcībā

Lielās piektdienas pievakarē pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Kunga Ciešanu dievkalpojumu, kurā piedalījās vairāk nekā 4500 ticīgo. Tā laikā kardināls Ranjero Kantalamessa teica homīliju.

Vatican News

Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka ES ESMU” (Jņ 8,28). Šo vārdu Jēzus izteica saviem pretiniekiem spraiga strīda noslēgumā. Vērojams kāpinājums, salīdzinājumā ar iepriekšējiem Jēzus izteiktajiem “ES ESMU” Jāņa evaņģēlijā. Viņš vairs nesaka "Es esmu tas vai tas: dzīvības maize, pasaules gaisma, augšāmcelšanās un dzīvība... Viņš vienkārši saka "Es esmu", bez precizējumiem. Tas piešķir viņa izteikumam absolūtu, metafizisku nozīmi. Viņš apzināti atsaucas uz vārdiem Izceļošanas grāmatā 3,14 un Isajas grāmatā, 43,10-12, kuros pats Dievs pasludina savu dievišķo "ES ESMU". 

Šo Kristus vārdu nepieredzētais jaunums atklājas tikai tad, ja pievēršam uzmanību tam, kas ir pirms Kristus pašapliecinājuma – “Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka ES ESMU”. Tas ir kā teikt: to, kas es esmu, un tādējādi, “to, kas ir Dievs”, varēs atklāt vienīgi uz krusta. Kā zinām, izteiciens “būt paaugstinātam” Jāņa evaņģēlijā apzīmē krusta notikumu!

Mēs saskaramies ar pilnīgu cilvēka priekšstata par Dievu un zināmā mērā arī Vecās Derības priekšstata apvērsumu. Jēzus nenāca, lai uzlabotu un pilnveidotu cilvēku priekšstatu par Dievu, bet zināmā mērā, lai to apgāztu un atklātu patieso Dieva seju. To pirmais saprata apustulis Pāvils, rakstot:

Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar muļķīgu sludināšanu. Jūdi prasa zīmes, grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir ieļaunojums un pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem, tiklab jūdiem, kā grieķiem Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība (1 Cor 1,21-24).

Šādā gaismā saprasts, Kristus vārds iegūst universālu vērienu, kas ir izaicinājums tiem, kuri to lasa jebkurā laikmetā un situācijā, arī mūsdienās. Šī Dieva idejas apgāšana patiesībā ir jāveic vienmēr. Priekšstatu par Dievu, kuru Jēzus nāca mainīt, diemžēl mēs visi nesam sevī, savā zemapziņā. Mēs varam runāt par vienīgo Dievu, tīru garu, augstāko būtni utt. Bet kā ir iespējams viņu saskatīt viņa nāves iznīcībā uz krusta?

Dievs, protams, ir visvarens, bet kas tā ir par varu? Cilvēcisku radību priekšā Dievs ir it kā bez jebkādām spējām, ne tikai, lai uz kaut ko piespiestu, bet arī, lai aizsargātos. Viņš nevar iejaukties ar varu, lai uzspiestu tiem sevi. Viņš nevar darīt neko citu, kā vien bezgalīgi respektēt cilvēku brīvo izvēli. Tēvs atklāj savas visvarenības patieso seju savā Dēlā, kurš noliecas ceļos mācekļu priekšā, lai mazgātu viņiem kājas; viņā, kurš, pie krusta pazemināts līdz galējai bezspēcībai, turpina mīlēt un piedot, nekad nenosodot.

Patiesā Dieva visvarenība atklājas pilnīgajā Golgātas bezspēcībā. Nepieciešams pavisam maz, lai sevi izrādītu; no otras puses, nepieciešams liels spēks, lai sevi noliktu malā, lai sevi apslēptu. Dievs ir šis neierobežotais spēks sevi paslēpt! Exinanivit semetipsum: Viņš pazemināja pats sevi (Fil 2, 7). Mūsu "gribai pēc varas" Viņš pretnostatīja savu brīvprātīgo bezspēcību.

Kāda mācība mums, kas vairāk vai mazāk apzināti vienmēr vēlamies sevi izcelt! Kāda mācība īpaši pasaules varenajiem! Tiem no viņiem, kas pat ne tuvu nedomā par kalpošanu, bet tikai par varu varas dēļ; tiem, par kuriem Jēzus Evaņģēlijā saka, ka tie "apspiež tautas" un, vēl vairāk, "sauc sevi par labdariem" (sal. Mt 20, 25; Lk 22, 25).

Bet vai Kristus triumfs Viņa augšāmcelšanās dienā neapgāž šo redzējumu, vēlreiz apstiprinot Dieva neuzvaramo visvarenību? Jā, bet pavisam citā nozīmē, nekā mēs esam pieraduši domāt. Pavisam citādi nekā "triumfs", kas tika svinēts, imperatoram atgriežoties no uzvaras karā, gar ceļu, kas Romā joprojām tiek saukts "Via Trionfale” – triumfa ceļš.

Kristus gadījumā, protams, ir noticis triumfs, un tas ir galīgs un neatgriezenisks! Bet kā šis triumfs izpaužas? Augšāmcelšanās notiek noslēpumā, bez lieciniekiem. Viņa nāvi - kā mēs dzirdējām viņa ciešanu aprakstā - bija redzējis liels pūlis, un tajā bija iesaistītas augstākās reliģiskās un politiskās autoritātes. Kā augšāmcēlies Jēzus parādās tikai dažiem mācekļiem, ārpus uzmanības loka. Ar to Viņš gribēja mums pateikt, ka pēc ciešanām nevajadzētu gaidīt ārēju, redzamu triumfu, tādu kā zemes godību. Triumfs tiek dāvāts neredzamajā pasaulē, un tas ir bezgalīgi augstāks, jo ir mūžīgs! To apliecina mocekļi gan senatnē, gan mūsdienās.

Augšāmcēlušais, caur savu parādīšanos, atklāj sevi pietiekami, lai sniegtu ļoti stabilu pamatu ticībai tiem, kuri a priori neatsakās ticēt; taču tā nav uzvara, kas pazemo savus pretiniekus. Viņš neparādās viņu vidū, lai pierādītu, ka viņi kļūdās, un izsmietu viņu bezspēcīgās dusmas.

Jebkāda atriebība būtu nesavienojama ar mīlestību, ko Kristus vēlējās apliecināt cilvēcei ar savām ciešanām. Viņš izturas tikpat pazemīgi augšāmcelšanās godībā kā Golgātas iznīcībā. Augšāmceltais Jēzus vēlas, nevis samulsināt savus ienaidniekus, bet gan nekavējoties doties, lai mierinātu savus pazudušos mācekļus un pirms viņiem sievietes, kuras nekad nebija pārstājušas viņam ticēt.

Kādreiz tika labprāt runāts par "Svētās Baznīcas triumfu". Cilvēki lūdzās šajā nodomā un atcerējās tā vēsturiskos brīžus un iemeslus. Bet par kādu triumfu bija runa? Šodien mēs apzināmies, cik ļoti šis triumfs atšķīrās no Jēzus triumfa. Taču netiesāsim pagātni. Vienmēr riskējam būt netaisnīgi, ja spriežam par pagātni ar tagadnes mentalitāti.

Pieņemsim drīzāk aicinājumu, ko Jēzus no sava krusta augstuma velta pasaulei: "Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu" (Mt 11, 28). Gandrīz varētu domāt par ironiju, izsmieklu! Tas, kuram pašam nav akmens, uz kura galvu nolikt, tas, kuru savējie ir noraidījuši, notiesājuši uz nāvi, tas, "kura priekšā aizsedz seju, lai neredzētu" (sal. Is 53, 3), vēršas pie visas cilvēces, visās vietās un visos laikos, un saka: "Nāciet pie Manis visi, un Es jūs atspirdzināšu!"

Nāc tu, kas esi vecs, slims un vientuļš, tu, ko pasaule atstāj mirt postā, badā vai zem bumbu sprādzieniem; tu, kas savas ticības man vai cīņas par brīvību dēļ nīksti cietuma kamerā; nāc tu, sieviete, vardarbības upuris. Īsi sakot, nāciet ikviens, neviens nav izslēgts: nāciet pie manis, un es jūs atspirdzināšu! Vai Es neesmu svinīgi apsolījis: "Un Es, kad būšu pacelts no zemes, visus pievilkšu pie sevis" (Jņ 12,32)?

Bet kādu atspirdzinājumu tu vari mums dot, krusta vīrs, tu, visvairāk pamestais un cietošais no tiem, kurus vēlies mierināt?  "Nāciet pie manis, jo ES ESMU! Es Esmu Dievs! Es esmu atteicies no jūsu visvarenības idejas, bet es saglabāju neskartu savu visvarenību, kas ir mīlestības visvarenība.  Ir rakstīts: "Dieva nespēks ir stiprāks par cilvēkiem" (1 Kor 1, 25). Es varu dot atspirdzinājumu, pat neatņemot grūtības un nogurumu šajā pasaulē. Pajautājiet tiem, kas to ir piedzīvojuši!

Jā, krustā sistais Kungs, ar pateicības pilnu sirdi dienā, kad pieminam tavas ciešanas un nāvi, kopā ar tavu apustuli Pāvilu mēs skaļā balsī sludinām:

Kas šķirs mūs no Kristus mīlestības? Vai bēdas? Vai apspiešana? Vai vajāšanas? Vai izsalkums? Vai kailums? Vai briesmas? Vai zobens? […] Un es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne Debesu varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi un neviena cita radība nespēj mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Rom 8, 35-39).

(Homīliju tulkoja pr. Kārlis Miķelsons)

29 marts 2024, 20:25