Meklēt

Ilustratīvs attēls Ilustratīvs attēls 

Ticības mācības dikastērijs izdod Deklarāciju "Dignitas infinita"

Pēc pieciem ieguldīta darba gadiem, klajā nāk Ticības mācības dikastērija izdots dokuments “Dignitas infinita”, kurā ietverts viss līdzšinējais pāvesta Franciska maģistērijs: sākot no kara līdz nabadzībai, no vardarbības pret migrantiem līdz vardarbībai pret sievietēm, no aborta līdz surogātmātišķībai, eitanāzijai, gendera teorijai, kā arī digitālajai vardarbībai.

ANDREA TORNIELLI

Trijās nodaļās ir izklāstīti ceturtajā nodaļā rodamie apgalvojumi par “dažiem smagiem cilvēciskās cieņas pārkāpumiem”. Komentējot jauno dokumentu, žurnālists Andrea Tornielli skaidro, ka tas palīdz pārvarēt dihotomiju starp tiem, kuri koncentrējas tikai uz dzīvības aizstāvību, aizmirstot par citiem atentātiem pret cilvēka cieņu un otrādi, proti, tiem, kuri koncentrējas tikai uz nabadzīgo un migrantu aizstāvību, aizmirstot par to, ka dzīvība ir jāaizstāv no ieņemšanas brīža līdz tās dabiskam norietam.

Pirmajās trijās Deklarācijas daļās tiek piesaukti fundamentālie principi. “Baznīca, Atklāsmes gaismā, norāda un absolūtā veidā apstiprina” “ontoloģisko cilvēka personas cieņu, kas ir radīta pēc Dieva līdzības un ir Jēzus Kristus atpestīta,” teikts dokumentā. Tajā tiek kritizēti tie, kuri par personu uzskata vienīgi “būtni, kas spēj domāt”. Viņuprāt, “personas cieņa nepiemīt bērnam, kurš vēl nav piedzimis, nedz arī vecam cilvēkam, kurš nav pašpietiekams, kā arī cilvēkam ar mentālu nespēju”. Baznīca, turpretim, uzsver, ka ikvienas personas cieņa, būdama jau ierakstīta tajā, atrodas ārpus jebkuriem apstākļiem.

Bez tam, tiek apgalvots, ka “cilvēka cieņas jēdziens dažreiz tiek izmantots nelietīgi, lai attaisnotu arvien jaunu tiesību patvaļīgu rašanos… it kā vēloties garantēt iespēju izteikt un īstenot katru individuālu izvēli, vai subjektīvu vēlmi.”

Deklarācijā, tātad, tiek uzskaitīti “daži smagi pārkāpumi pret cilvēka cieņu”. Tiek aplūkota “nabadzības drāma”, kas ir “viena no vislielākajām netaisnībām mūsdienu pasaulē”. Seko karš, “traģēdija, kas noliedz cilvēka cieņu” un “vienmēr ir “cilvēces sakāve”, pat tiktāl, ka “šodien ir grūti izmantot gadsimtu gaitā izveidojušos racionālos kritērijus, lai runātu par iespējamu “taisnīgu karu””.

Turpinājumā tiek vēstīts par “migrantu ciešanām”, kuru “dzīvība tiek pakļauta riskam, jo viņiem vairs nav līdzekļu, lai izveidotu ģimeni, strādātu, sagādātu pārtiku”. Dokuments kavējas arī pie “cilvēktirdzniecības”, kas pieņem “traģiskus apmērus” un tiek definēta kā “nožēlojama aktivitāte, kā kauns mūsu sabiedrībai, kas pretendē uz civilizētas sabiedrības nosaukumu”. “Paverdzinātāji un klienti” tiek aicināti izdarīt nopietnu sirdsapziņas izmeklēšanu.

Tādā pašā veidā izskan aicinājums cīnīties pret tādām parādībām, kā “cilvēka orgānu un audu tirdzniecība, zēnu un meiteņu seksuālā izmantošana, paverdzināšana darbā, ieskaitot prostitūciju, narkotiku un ieroču izplatīšana, terorisms un starptautiskā orgnizētā noziedzība”.  Tiek citēta “seksuālā varmācība”, kas atstāj “dziļas rētas upura sirdī”. Turpinājumā tiek runāts par sieviešu diskrimināciju un vardarbību pret tām, to skaitā, “piespiešanu izdarīt abortu, kas ir vērsts gan pret māti, gan bērnu, un bieži vien ir vīriešu egoisma apmierināšanas sekas”. Tiek aplūkota arī “poligāmijas prakse” un nosodīts “feminicīds”, jeb “sieviešu kārtas bērnu nogalināšana”.

Spēcīgu nosodījumu ir izpelnījies aborts. “Starp visiem noziegumiem, ko cilvēks var paveikt pret dzīvību, mākslīgajam abortam piemīt īpašības, kas to padara īpaši smagu un nosodāmu”, teikts dokumentā. Tajā atgādināts, ka “ieņemtās dzīvības aizstāvība ir cieši saistīta ar jebkuru citu cilvēktiesību aizstāvību”.

Pārliecinošs “nē” tiek teikts arī surogātmātišķībai, “līdz ar kuru, bērns, kam ir neizmērojama cieņa, kļūst vienīgi par objektu”. Tā ir prakse, “kas smagi ievaino sievietes un bērna cieņu… un ir balstīta uz mātes materiālās vajadzības apstākļu izmantošanu. Bērns vienmēr ir dāvana un nekad nav vienošanās kontrakta objekts”.

Uzskaitījumā tiek citēti arī eitanāzija un asistētā pašnāvība, atgādinot, ka “ciešanas slimniekam neliek zaudēt cilvēkā ierakstīto un neaizskaramo cieņu, kas tam piemīt”. Runa ir par paliatīvo aprūpi un  izvairīšanos no “jebkāda terapeitiska pārkāpuma, vai neproporcionālas iejaukšanās”, norādot, ka “dzīvība nozīmē tiesības, nevis nāvi, par to, ka dzīvība ir jāpieņem, nevis jāvalda pār to”.  Starp smagajiem pārkāpumiem pret cilvēka cieņu tiek minēta arī cilvēku ar dažāda veida invaliditāti “atmešana”.   

Pēc tam, kad tiek norādīts, ka homoseksuālu personu priekšā ir jāizvairās no “jebkādas netaisnīgas diskriminācijas, bet jo īpaši, no jebkādas agresijas un vardarbības formas”, un “kā pret cilvēka cieņu vērsts” ir jāuztver fakts, ka dažās vietās šīs personas “tiek apcietinātas, spīdzinātas un tiem tiek atņemta pat dzīvība”, dokumentā tiek kritizēta gendera teorija, “kas ir ļoti bīstama, jo tā izdzēš atšķirības, visus cenšoties padarīt vienādus”. Baznīca atgādina, ka “vēloties atbrīvoties no sevis, kā to nosaka gendera teorija… nenozīmē neko citu, kā iekrišanu izsenis pastāvošajā cilvēciskas būtnes kārdinājumā būt kā Dievam”. Gendera teorija “vēlas noliegt lielāko iespējamo atšķirību starp dzīvajām būtnēm, proti, seksuālo”.

Negatīvs spriedums dokumentā izteikts arī par dzimuma maiņu, arī tad, ja “tas nenozīmē izslēgt iespēju, ka cilvēks ar ģenitāliju anomālijām, kas ir saskatāmas jau kopš dzimšanas, vai kas attīstās vēlāk, var izvēlēties saņemt medicīnisku palīdzību ar mērķi novērst šīs anomālijas”.

Uzskaitījuma noslēgumā tiek runāts par “digitālo vardarbību” un citētas “jaunās vardarbības formas,    kas tiek izplatītas caur sociālajiem medijiem, piemēram, “mobings ķibernētiskajā telpā”, vai “pornogrāfijas un cilvēku seksuālās izmantošanas mērķiem paredzēta satura izplatīšana, kā arī ievilināšana azartspēlēs”. Deklarācija “Dignitas infinita” noslēdzas, aicinot respektēt cilvēka personas cieņu, neraugoties uz jebkādiem apstākļiem, centrā liekot tiekšanos pēc kopējā labuma.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

08 aprīlis 2024, 13:08