Kardināls Parolins apmeklē slimnīcas "Bambino Gesù" jauno dialīžu nodaļu
Edoardo Giribaldi - Vatikāns
Kavējoties pārdomās par dāvināšanas kultūru laikā, kad viss tiek mērīts ar peļņas un izdevīguma mērauklu, kardināls jautāja: “Ko gan varam dāvināt?” “Daudz, var dāvināt visu,” viņš apliecināja. Var dāvināt, piemēram, naudu, jo tad, kad dāvanu pavada tuvākmīlestība, tā kļūst par taisnības instrumentu; var dāvināt orgānu, lai izrādītu mīlestību, kas ir pārāka par nāvi; var dāvināt laiku, kas mūsdienu straujajā dzīves ritmā, kļūst par vienu no tuvākmīlestības augstākajām formām.
“Dāvana ir klusa, bet ļoti spēcīga valoda, ar kuru vīrieši un sievietes vislabākajā veidā apliecina sevi,” teica kardināls. Dāvanu formas ir ļoti daudzveidīgas, bet tās visas slavina Dievu, ja vien tiek sniegtas ar tīru sirdi un nodomu. Visredzamākā dāvana ir tā, kurai ir ekonomisks raksturs. Tā bieži vien tiek uzskatīta par visvienkāršāko dāvanu ar vismazāko garīgo saturu, un tomēr, tā var kļūt par konkrētu mīlestības formu, kā to mācīja pats Jēzus, atgādinot par nabaga atraitnes žestu, kura ziedo tikai dažus grašus. Kardināls Parolins uzsvēra, ka ekonomiskais dāsnums “atgriež cieņu” un dara iespējamu cilvēku aprūpi. Šajā sakarā viņš pateicās visiem pediatriskās slimnīcas labdariem par atbalstu.
Vatikāna valsts sekretārs runāja arī par jau pieminēto otro dāvanas formu, proti, par orgānu ziedošanu, kas ir īpaši nozīmīga jaunajā dialīžu nodaļā. Tas ir žests, kurā atspoguļojas Jēzus vārdi: “Nevienam nav lielākas mīlestības, kā tam, kurš atdod dzīvību par saviem draugiem”. Savu dziļāko vērtību šis žests iegūst, ja to paveic vecāki, kuri pieredzējuši sava bērna nāvi, spēj piešķirt dzīvību, cerību un nākotni citam bērnam, sagādājot tam iespēju kļūt pieaugušam.
Trešā dāvana, pie kuras pakavējās kardināls Parolins, ir tā, kuru var dāvāt katru dienu, un tas ir laiks. “Prast klausīties, pavadīt, palikt blakus, teikt kādam “tu esi man svarīgs”. Šajā ziņā tika pieminēti daudzi brīvprātīgie, kuri palīdz slimniekiem un ģimenēm, “netaisot troksni”, bet iemiesojuši Labā Samarieša līdzību, apliecina savu tuvību un uzņemas rūpes. Kardināls pateicās mediķiem un sanitārajiem darbiniekiem, sakot, ka viņu profesija ir īsts paaicinājums, kurā tiek apvienota “tehnika un cilvēcība”. “Civilizācijas kvalitāte,” teica Vatikāna valsts sekretārs, “ir mērāma spējā uzņemties rūpes par vājākajiem”.
Tikšanās laikā uzrunas teica arī slimnīcas “Bambino Gesù” prezidents, daži mediķi un atbalstītāji, bet noslēgumā vārds tika dots vienam no bijušajiem pacientiem, 17 gadus vecajam Samuelem Galimberti, kuram pirms nieres pārstādīšanas, bija jāveic dialīzes un līdz ar to jāpavada ilgs laiks slimnīcā tā vietā, lai to pavadītu kopā ar saviem vienaudžiem. Tas bija psiholoģiski smags laiks līdz brīdim, kad Samuele tika izsaukts uz nieres transplantāciju. Kopš tā laika sākās jauna dzīve. Pagājušajā vasarā zēns piedalījās Vācijā sarīkotajās starptautiskajās sporta sacensībās speciāli tiem, kuriem ir pārstādīti orgāni. Samuele kļuva par uzvarētāju puskilometra skrējienā. Jaunietis nav aizmirsis tos, kuri viņam ir palīdzējuši atgūt dzīves garšu. “Katru vakaru lūdzos divas reizes,” viņš pastāstīja. “Vispirms pateicos Dievam un tad savam nieres dāvinātājam, kurš man ir kļuvis par sava veida sargeņģeli.”
Tulkoja Inese Šteinerte
