Pāvests: vajadzīga ekoloģiskā atgriešanās
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leona XIV uzrunu Svētā Pētera laukumā noklausījās aptuveni 40 tk. ticīgo no dažādām pasaules valstīm. Publicējam tās pilno tekstu:
«Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti!
Šajā cerībai veltītajā Jubilejas gadā mēs pārdomājam saikni starp Kristus augšāmcelšanos un mūsdienu pasaules izaicinājumiem, proti, mūsu izaicinājumiem. Dažkārt arī mums Jēzus, Dzīvais, vēlas jautāt: “Kāpēc tu raudi? Ko tu meklē?” Patiesībā izaicinājumus nevar pārvarēt vienatnē, un asaras ir dzīvības dāvana, ja tās attīra mūsu acis un atbrīvo mūsu skatienu.
Evaņģēlists Jānis pievērš mūsu uzmanību kādai detaļai, kas nav atrodama citos evaņģēlijos: raudot pie tukšā kapa, Magdalēna uzreiz neatpazina augšāmcēlušos Jēzu, bet domāja, ka tas ir dārza sargs. Patiesībā, jau stāstot par Jēzus apbedīšanu Lielās piektdienas norietā, teksts bija ļoti precīzs: “Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Jūdu sagatavošanās dienas dēļ tur viņi guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu” (Jņ 19, 40-41).
Tādējādi, sabata mierā un dārza skaistumā, beidzas dramatiskā cīņa starp tumsību un gaismu, kas sākās ar nodevību, arestu, pamestību, notiesāšanu, pazemošanu un Dēla, kurš “mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, mīlēja tos līdz galam”, nogalināšanu (Jņ 13, 1). Dārza kopšana un sargāšana bija sākotnējais uzdevums (sal. 1 Rad 2, 15), ko izpildīja Jēzus. Viņa pēdējie vārdi uz krusta – “Ir izpildīts” (Jņ 19, 30) – aicina ikvienu atrast to pašu uzdevumu, savu uzdevumu. Tāpēc “noliecis galvu, Viņš atdeva garu” (30. p.).
Dārgie brāļi un māsas, Marija Magdalēna toreiz ne pavisam nekļūdījās, domājot, ka tas ir dārza sargs! Viņai patiešām bija atkal jādzird savs vārds un jāsaprot savs uzdevums, kas dots no Jaunā Cilvēka, kurš citā Jāņa tekstā saka: “Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21, 5). Pāvests Francisks enciklikā Laudato si’ mums norādīja uz ārkārtīgi nepieciešamo kontemplatīvo skatījumu: ja cilvēks nesargā dārzu, viņš kļūst par tā iznīcinātāju. Tātad kristīgā cerība atbild uz izaicinājumiem, ar kuriem šodien saskaras visa cilvēce, esot dārzā, kurā Krustā sistais tika apbedīts kā sēkla, lai augšāmceltos un nestu daudz augļu.
Paradīze nav zaudēta, bet atgūta. Tādējādi Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir integrālās ekoloģijas garīguma pamats, bez kura ticības vārdi paliek bez ietekmes uz realitāti un zinātnes vārdi paliek ārpus sirds. “Ekoloģisko kultūru nevar pielīdzināt vairākām neatliekamām un daļējām atbildēm uz problēmām, kas parādās saistībā ar vides degradāciju, dabas resursu noplicināšanu un piesārņojumu. Ir nepieciešams atšķirīgs skatījums, atšķirīga domāšana, politika, izglītības programma, dzīvesveids un garīgums, kas radītu pretestību” (Laudato si’, 111).
Tāpēc mēs runājam par ekoloģisko atgriešanos, ko kristieši nevar nošķirt no tās virziena maiņas, ko prasa viņiem sekošana Jēzum. To simbolizē Marijas pagriešanās Lieldienu rītā: tikai ar nemitīgu atgriešanos mēs varam nokļūt no šīs asaru ielejas jaunajā Jeruzalemē. Šis pārejas process, kas sākas sirdī un ir garīgs, maina vēsturi, liek mums publiski iesaistīties, aktivizē solidaritāti, kas jau tagad Jēra Gana vārdā un spēkā aizsargā cilvēkus un radības no vilku kāres.
Tādējādi Baznīcas dēli un meitas šodien var satikt miljoniem jauniešu un citu labas gribas vīriešu un sieviešu, kas ir uzklausījuši nabagu un zemes saucienu, ļaujot tam aizskart savas sirdis. Ir arī daudz to cilvēku, kuri, veidojot tiešāku saikni ar radību, vēlas jaunu harmoniju, kas ļaus tiem tikt pāri daudzām plaisām. No otras puses, joprojām “debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss, tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem” (Ps 18, 1-4).
Lai Gars dod mums spēju dzirdēt to balsi, kam nav balss. Tad mēs redzēsim to, ko acis vēl neredz: to dārzu vai Paradīzi, uz kuru mēs dodamies, tikai pieņemot un pildot katrs savu uzdevumu.»
