Leons XIV: patiesā bagātība ir sirdī, nevis neprātīgās investīcijās
Silvija Krivteža - Vatikāns
Turpinot katehēžu ciklu Jēzus Kristus – mūsu cerība, pāvests Leons XIV norādīja uz Lieldienām kā nemierīgas sirds piestātni.
«Dārgie brāļi un māsas, labdien, esiet sveicināti!
Cilvēka dzīvi raksturo pastāvīga kustība, kas mūs mudina darīt, rīkoties. Lai sasniegtu optimālus rezultātus visdažādākajās jomās ir nepieciešams ātrums. Kā Jēzus augšāmcelšanās izgaismo šo mūsu pieredzes aspektu? Vai mēs spēsim atpūtīsties, ja piedalīsimies Viņa uzvarā pār nāvi? Ticība mums saka - jā, mēs atpūtīsimies. Mēs nebūsim bezdarbīgi, bet ieiesim Dieva atpūtā, kas ir miers un prieks.
Mēs esam aizņemti ar ļoti daudzām aktivitātēm, kas ne vienmēr sniedz gandarījumu. Daudzas no mūsu darbībām saistās ar praktiskām, konkrētām lietām. Mums jāuzņemas atbildība par daudzām saistībām, jārisina problēmas, jāpārvar grūtības. Arī Jēzus iesaistījās cilvēku dzīvēs, ziedojot sevi līdz galam. Tomēr mēs bieži sajūtam, kā pārspīlēšana kļūst par virpuli, kas mūs apdullina, atņem mieru un traucē mums pilnībā izjust to, kas patiesi ir svarīgs mūsu dzīvē. Tad mēs jūtamies noguruši, neapmierināti: šķiet, ka laiks tiek izniekots tūkstoš lietām, kas tomēr neatrisina mūsu problēmas. Nereti aktivitāšu pārpildītas dienas beigās mēs jūtamies iztukšoti. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs neesam mašīnas, mums ir "sirds" – patiesībā varam teikt, ka mēs esam sirds.
Sirds ir visas mūsu cilvēcības simbols, domu, jūtu un vēlmju sintēze, mūsu personības neredzamais centrs. Evaņģēlists Matejs aicina mūs pārdomāt sirds nozīmi, citējot šo skaisto Jēzus teikumu: "Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds" (Mt 6,21).
Tāpēc patiesā bagātība glabājas sirdī, nevis zemes krātuvēs vai milzīgos finanšu ieguldījumos, kas nekad agrāk nav bijuši tik traki un nepamatoti koncentrēti un izmantoti uz miljoniem cilvēku dzīvību un Dieva radības iznīcināšanas rēķina.
Ir svarīgi pārdomāt šos aspektus, jo, veicot daudzos ikdienas pienākumus, arvien biežāk parādās izklaidība, pastāv izmisuma un jēgas zaudējuma risks, pat šķietami veiksmīgiem cilvēkiem. Savukārt, skatīties uz dzīvi Lieldienu gaismā, skatīties uz to kopā ar augšāmcēlušos Jēzu, nozīmē atrast piekļuvi cilvēka būtībai, mūsu sirdij: cor inquietum. Ar šo apzīmējumu "nemierīgs" svētais Augustīns palīdz mums izprast cilvēka tieksmi pēc pilnīga piepildījuma. Pilnā frāze atrodama grāmatas "Confessioni" sākumā, kur Augustīns raksta: "Kungs, Tu mūs esi radījis sev, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatrod mieru Tevī" (I, 1,1).
Nemiers ir zīme, ka mūsu sirds nedarbojas haotiski, bez mērķa, bet ir vērsta uz savu galīgo mērķi - "atgriešanos mājās". Un sirds patiesā piepildījuma pamatā nav šīs pasaules labumu iegūšana, bet gan tā sasniegšana, kas to var pilnībā piepildīt, proti, mīlestība, vai, precīzāk, Dievs, kas ir Mīlestība. Tomēr šo dārgumu var atrast, mīlot tuvākos, kurus sastopam savā ceļā: brāļus un māsas, kuru klātbūtne rosina un izaicina mūsu sirdis, aicinot tās atvērties un dāvāt sevi. Tavs tuvākais lūdz tevi palēnināt gaitu, ieskatīties viņam acīs, dažreiz mainīt plānus, varbūt pat virzienu.
Dārgie, šis ir cilvēka sirds kustības noslēpums: atgriešanās pie savas būtības avota, baudot prieku, kas nekad neizzūd, un cerību, kas nekad nepieviļ. Neviens nevar dzīvot bez jēgas, kas pārsniedz to, kas ir pārejošs. Cilvēka sirds nevar dzīvot bez cerības, bez apziņas, ka tā ir radīta pilnībai, nevis trūkumam.
Jēzus Kristus ar savu iemiesošanos, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos ir devis šai cerībai stingru pamatu. Cilvēka nemierīgā sirds netiks pievilta, ja iekļausies mīlestības dinamikā, kuras dēļ tā ir radīta. Galamērķis ir skaidrs, dzīvība ir uzvarējusi un Kristū turpina uzvarēt katrā ikdienas nāvē. Tā ir kristīgā cerība: slavēsim un pateiksimies Kungam, kas mums to ir dāvājis!»
Audiences noslēgumā pāvests apsveica svētceļnieku grupas no Turīnas, Teramo un citām pilsētām. Viņš sirsnīgus vārdus veltīja Valsts policijas akadēmijas kadetiem. Svētais tēvs apsveica jauniešus, slimniekus un jaunlaulātos. "Pēc dažām dienām svinēsim Ziemassvētkus, un es domāju, ka jūsu mājās tiek veidota vai jau ir izveidota Kristus dzimšanas aina – Betlēmes silīte, kas ir ne tikai mūsu ticības, bet arī kristīgās kultūras un mākslas svarīgs elements. Ziemassvētkos kontemplēsim Jēzu, kurš, kļūstot par cilvēku, atnāca "dzīvot starp mums". Visiem dodu savu svētību!"
Pirms vispārējās audiences vienā no Pāvila VI zāles studijām pāvests Leons XIV tikās ar apustulisko nunciju Kanādā arhibīskapu Ivanu Jurkoviču.
