Pāvesta katehēze par Svēto Rakstu Autoru un autoriem
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pareiza Dieva Vārda interpretācija prasa ņemt vērā vēsturisko kontekstu un izmantoto literāro žanru. Cilvēciskā aspekta neizpētīšana var novest pie fundamentālistiskām vai tīri garīgām interpretācijām, kas kropļo tā patieso nozīmi," norādīja Leons XIV.
«Dārgie brāļi un māsas, labdien, esiet sveicināti!
Koncila dogmatiskā konstitūcija Dei Verbum, par kuru mēs pārdomājam šajās nedēļās, norāda, ka Svētie Raksti, kas lasāmi dzīvajā Baznīcas Tradīcijā, ir privileģēta tikšanās vieta, kur Dievs turpina uzrunāt visu laiku vīriešus un sievietes, lai, klausoties, viņi varētu Viņu iepazīt un mīlēt. Bībeles teksti nav rakstīti debesu vai pārcilvēciskā valodā. Patiešām, kā mums māca ikdienas dzīves pieredze, divi cilvēki, kas runā dažādās valodās, nevar saprast viens otru, nevar iesaistīties dialogā un nespēj nodibināt attiecības. Dažos gadījumos sevis padarīšana citiem ir pirmais mīlestības akts. Tāpēc Dievs izvēlas runāt cilvēku valodās, un tāpēc daži autori, Svētā Gara iedvesmoti, ir uzrakstījuši Svēto Rakstu tekstus. Kā mums atgādina Koncila dokuments, "Dieva vārdi, izteikti cilvēku valodā, ir kļuvuši līdzīgi cilvēka valodai, tāpat kā mūžīgā Tēva Vārds, pieņemdams cilvēka miesu ar tās vājībām, kļuva līdzīgs cilvēkam" (DV, 13). Tāpēc ne tikai saturā, bet arī valodā Svētie Raksti atklāj Dieva žēlsirdīgo labvēlību pret cilvēkiem un vēlmi būt viņiem tuvu.
Baznīcas vēstures gaitā ir pētītas attiecības starp dievišķo Autoru un svēto tekstu autoriem. Vairākus gadsimtus daudzi teologi bija norūpējušies par Svēto Rakstu dievišķās iedvesmas aizstāvēšanu, nereti uzskatot cilvēkus tikai par Svētā Gara pasīviem instrumentiem. Jaunākos laikos pārdomas par Dieva iedvesmoto autoru jeb hagiogrāfu ieguldījumu svēto tekstu sastādīšanā apliecina, ka Dievs ir galvenais Svēto Rakstu "autors", bet hagiogrāfi ir svēto grāmatu "patiesie autoriem" (sal. DV, 11). Kā norādīja kāds pagājušā gadsimta dedzīgs ekseģēts, "cilvēka darbību pazemināt līdz vienkāršai rakstveža darbībai nenozīmē slavināt dievišķo darbību". Dievs nekad neapspiež cilvēkus un viņu spējas!
Tādēļ, ja Svētie Raksti ir Dieva Vārds izteikts cilvēciskos vārdos, tad jebkura pieeja tiem, kas ignorē vai noliedz vienu no šīm divām dimensijām, ir daļēja, nepilnīga. No tā izriet, ka pareiza svēto tekstu interpretācija nevar ignorēt vēsturisko kontekstu, kurā tie attīstījās, vai atmest izmantojamās literārās formas; gluži pretēji, atteikšanās no Dieva lietoto cilvēcisko vārdu izpētes var novest pie fundamentālistiskām vai tīri garīgām Svēto Rakstu interpretācijām, kas kropļo tā patieso nozīmi. Šis princips attiecas arī uz Dieva Vārda sludināšanu: ja tas zaudē saikni ar realitāti, ar cilvēciskām cerībām un ciešanām, ja tiek lietota nesaprotama, nekomunikabla vai anahroniska valoda, tā ir neefektīva. Katrā laikmetā Baznīca ir aicināta no jauna sludināt Dieva Vārdu valodā, kas spēj iemiesoties vēsturē un sasniegt cilvēku sirdis. Kā mums atgādina pāvests Francisks: "Ikreiz, kad mēs cenšamies atgriezties pie avota un atgūt Evaņģēlija sākotnējo svaigumu, rodas jauni ceļi, jaunas radošas metodes ar dažādām izpausmes formām, daiļrunīgākām zīmēm un vārdiem ar jaunu nozīmi mūsdienu pasaulei".
No otras puses, tikpat reducējoša ir Svēto Rakstu interpretācija, kas atstāj novērtā tā dievišķo izcelsmi un galu galā uztver to kā vienkāršu cilvēcisku mācību, kā kaut ko, ko var pētīt vienkārši no tehniskā viedokļa, vai arī kā "tekstu, kas attiecas tikai uz pagātni". Ja Svētie Raksti tiek sludināti liturģijas kontekstā, tad tie ir paredzēti, lai uzrunātu mūsdienu ticīgos, lai pieskartos viņu pašreizējai dzīvei ar visām tās problēmām, lai apgaismotu viņu veicamos soļus un pieņemamos lēmumus. Tas kļūst iespējams tikai tad, kad ticīgie lasa un interpretē svētos tekstus tā paša Gara vadībā, kas tos ir iedvesmojis (sal. DV, 12).
Šajā sakarā Svētie Raksti kalpo, lai stiprinātu ticīgo dzīvi, kā mums atgādina svētais Augustīns: "Ikviens, kas domā, ka saprot Svētos Rakstus [...], bet nespēj veidot divkāršo mīlestību pret Dievu un savu tuvāko –, tad viņš tos vēl nav sapratis." Svēto Rakstu dievišķā izcelsme arī atgādina, ka Evaņģēlijs, kas uzticēts kristīto liecībai, neskaties uz to, ka aptver visas dzīves un realitātes dimensijas, kuras mūs pārsniedz: to nevar reducēt uz vienkāršu filantropisku vai sociālu vēstījumu, bet tas ir priecīgs sludinājums par pilnīgu un mūžīgu dzīvi, ko Dievs mums ir devis Jēzū.
Dārgie brāļi un māsas, pateiksimies Kungam par to, ka Viņš savā labestībā neļauj mūsu dzīvē pietrūkt Viņa Vārda būtiskās barības, un lūgsim, lai mūsu vārdi un vēl jo vairāk mūsu dzīve neaizēnotu Dieva mīlestību, kas tajos ir stāstīta».
Vispārējās audiences noslēgumā pāvests Leons XIV apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, kā arī jauniešus, seniorus, slimniekus un jaunlaulātos.
Pirms audiences vienā no Pāvila VI zāles studijām pāvests Leons XIV tikās ar Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību dikastērija vadītāju māsu Simonu Brambillu; proprefektu kardinālu Anhelu Fernandezu Artime un sekretāri māsu Ticianu Merletti.
