Kazahstāna – civilizācijas un drosmes paraugs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vispārējās audiences laikā Svētais tēvs atgādināja, ka viņa ceļojuma galvenais mērķis bija piedalīšanās Pasaules un tradicionālo reliģiju līderu kongresā, kas notika Nursultanā. Šo iniciatīvu jau 20 gadus īsteno vietējās varas iestādes, lai parādītu pasaulei Kazahstānu kā “tikšanās un dialoga vietu” – šajā gadījumā reliģiskā līmenī – un līdz ar to “kā galveno varoni miera un cilvēciskās brālības veicināšanā”. Valsts, kura bauda neatkarību jau 30 gadus, ir sarīkojusi 7 šādus kongresus. Tie notiek reizi trijos gados.
“Tas nozīmē, ka, cenšoties veidot tādu pasauli, kurā cilvēki ieklausās cits citā un, neraugoties uz atšķirībām, ciena cits citu, pūliņu centrā jānostāda reliģijas”, sacīja pāvests. “Un tas nav relatīvisms, nē. Tas nozīmē klausīties un respektēt. Un par to ir jāpateicas Kazahstānas valdībai, kura, atbrīvojusies no ateistiskā režīma jūga, tagad piedāvā civilizācijas ceļu, skaidri nosodot fundamentālismu un ekstrēmismu. Tā ir līdzsvarota un vienota pozīcija”.
Francisks atgādināja, ka kongress apstiprināja Gala deklarāciju, un norādīja, ka tā ir 2019. gada februārī Abū Dabī parakstītās Deklarācijas par cilvēku brālību turpinājums. “Protams, es domāju”, viņš turpināja, “par mieram veltīto Starpreliģiju tikšanos, ko 1986. gadā Asīzē sasauca svētais Jānis Pāvils II (…); es domāju par svētā Jāņa XXIII un svētā Pāvila VI tālredzīgo skatienu, kā arī par citu reliģiju dižgariem. Pieminēšu tikai Mahatmu Gandiju. Un kā lai nepiemin daudzus mocekļus – dažādu vecumu, valodu un tautību vīriešus un sievietes, kas par uzticību miera un brālības Dievam samaksāja ar savu dzīvību? Mēs zinām, ka svinīgie brīži ir svarīgi, taču pēc tam seko ikdienas pūles, konkrētā liecība, pateicoties kurai tiek veidota pasaule, kas būtu labāka visiem”.
Turpinājumā pāvests atzina, ka šis ceļojums deva viņam iespēju ne tikai piedalīties kongresā, bet arī satikties ar Kazahstānas valdību un Baznīcas locekļiem, kuri apdzīvo šo zemi. Tajā dzīvo cita citai līdzās aptuveni 150 etniskās grupas un tās iedzīvotāji runā vairāk nekā 80 valodās. “Es izcēlu, kāds ir Kazahstānas aicinājums, un proti, būt par Satikšanās zemi”, sacīja Francisks. Šī aicinājuma pamatā ir šīs zemes ģeogrāfiskās iezīmes un tās vēsture. Kazahstāna ir aicināta būt par “satikšanās, kultūru, valodu zemi”. To vajag iedrošināt un atbalstīt.
Ceļojuma laikā Svētais tēvs arī novēlēja, lai šī valsts varētu turpināt demokrātijas attīstību, un pauda atzinību par tās ļoti drosmīgo izvēli, proti, to, ka tā pateica “nē” kodolieročiem un ka tā ietur pareizu politisko kursu enerģētikas un vides aizsardzības laukā. “Brīdī, kad notiek šis traģiskais karš un kura laikā daži domā par kodolieročiem – neprāts -, šī valsts jau kopš sākuma saka ‘nē’ kodolieročiem”, uzsvēra pāvests.
Runājot par vietējo Baznīcu, Francisks norādīja uz tās prieku un entuziasmu. Katoļticīgie tur ir mazākumā, taču “ja šī situācija tiek izdzīvota ar ticību, tā var nest evaņģēliskus augļus”. Bez tam, tā kā katoļticīgo skaitliskais sastāvs ir neliels, tad tie ir jo īpaši aicināti “attīstīt saites ar citu kristīgo konfesiju kristiešiem” un veicināt “brālību ar visiem”. Pāvests atgādināja, ka “mazais ganāmpulks” nedrīkst dzīvot noslēgti un ieņemt aizsardzības pozīciju, bet tam ir jābūt atvērtam un jāpaļaujas uz Svēto Garu, kurš brīvi pūš, kur un kā grib.
Baznīcas vajāšanu laikā daudzi Kazahstānas ticīgie atdeva par Kristu savu dzīvību. Tāpēc Svētais tēvs pievērsās arī mocekļiem. Tie ir svētās Dieva tautas mocekļi, jo viņi gadu desmitiem cieta ateistiskā režīma īstenoto apspiešanu līdz kamēr pirms 30 gadiem piedzīvoja atbrīvošanu. Tie ir vīrieši un sievietes, kas ilgajā vajāšanu periodā ļoti daudz cieta par savu ticību. Šie cilvēki savas ticības dēļ tika nogalināti, spīdzināti un ieslodzīti.
Katehēzes noslēgumā pāvests atsauca atmiņā Svētā Krusta pagodināšanas svētkos, 14. septembrī, Nursultanas Izstāžu centrā notikušās Euharistijas svinības. Ap centru ir sabūvētas ultramodernas celtnes. “Un tas mums liek aizdomāties”, sacīja Francisks. “Pasaulē, kurā krustojas progress un regress, Kristus Krusts paliek pestīšanas enkurs. Tā ir cerības, kas nepieviļ, zīme, jo šīs cerības balsts ir žēlsirdīgā un uzticīgā Dieva mīlestība.” Svētais tēvs pateicās Dievam par šo ceļojumu un apliecināja, ka lūdzas, lai tas nes bagātīgus augļus Kazahstānai un tās Baznīcai.
