Benedikts XVI – izcilais katehēžu meistars

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Vispirms Francisks aicināja audiences dalībniekus un visus ticīgos garīgi vienoties ar tiem, kuri šajā brīdī Svētā Pētera bazilikā atvadās no 31. decembra rītā mūžībā aizgājušā emeritētā pāvesta Benedikta XVI. Viņa mirstīgās atliekas no 2. līdz 5. janvārim ir izstādītas bazilikā. Saskaņā ar Vatikāna Žandarmērijas rīcībā esošo informāciju, pirmo divu dienu laikā atvadīties ieradās aptuveni 135 tk. cilvēku. Benedikta XVI doma “nebija vērsta uz sevi, bet gan bija ekleziāla” – norādīja Francisks, raksturojot viņu kā “izcilu katehēžu meistaru”. Emeritētais pāvests “vienmēr gribēja mūs pavadīt uz tikšanos ar Jēzu. Jēzus – augšāmcēlies Krustāsistais, Dzīvais un Kungs – bija mērķis, uz kuru Benedikts XVI mūs vadīja pie rokas. Lai viņš palīdz mums Kristū atklāt ticības prieku un cerību dzīvot”.

Runājot par garīgo izšķiršanu, Francisks norādīja, ka mums ir nepieciešams dziļāk sevi iepazīt, un šajā ziņā var palīdzēt garīgā līdzgaitniecība. Vispirms mums ir svarīgi atklāt sevi garīgā līdzgaitnieka priekšā, tai skaitā, nebaidoties runāt par savām vājībām un trūkumiem, lai tādā veidā varētu sevi labāk iepazīt. Garīgais līdzgaitnieks palīdz otram it kā paskatīties uz sevi spogulī. “Īstenībā trauslums ir mūsu īstā bagātība, ko mums jāiemācās respektēt un pieņemt, jo tad, kad tas tiek upurēts Dievam, mēs kļūstam spējīgi uz maigumu, žēlsirdību, mīlestību. Tas mūs padara cilvēcīgus”, sacīja Francisks. Trauslums ir mūsu vislielākais dārgums, jo pats Dievs to piedzīvoja, lai darītu mūs līdzīgus Viņam, un tā piemērs ir Betlēmes silīte – piebilda pāvests.

Kad līdzgaitniecības laikā esam paklausīgi Svētajam Garam, tas palīdz mums atmaskot pārpratumus, tai skaitā, nopietnus pārpratumus pašiem par sevi un savām attiecībām ar Kungu. Svētais tēvs uzsvēra, ka cilvēki, kuriem uztur patiesas attiecības ar Jēzu, nebaidās atvērt Viņam savu sirdi. Dalīšanās tanī, ko mēs izdzīvojam, vai dalīšanās savās ilgās ar kādu trešo personu – vai tas būtu lajs, vai priesteris – palīdz mums tikt ar sevi skaidrībā. Tādā veidā tiek izgaismotas mūsu negatīvās domas, kā rezultātā mēs varam sajusties Kunga mīlēti un cienīti tādi, kādi esam, un kļūstam spējīgi Viņa dēļ darīt labu.

Turpinājumā pāvests brīdināja, lai tomēr sargājamies no iespējamiem maldiem: proti, garīgais līdzgaitnieks nevar aizstāt Kungu un viņš arī nedarbojas mūsu pašu vietā, bet soļo mums līdzās, iedrošina saskatīt to, kas notiek mūsu sirdī, kas ir visizcilākā vieta, kur Kungs mūs uzrunā. Francisks precizēja, ka viņš dod priekšroku terminam “garīgais līdzgaitnieks” nevis “garīgais vadītājs”.

Svētais tēvs arī paskaidroja, kāds ir priekšnoteikums tam, lai šī līdzgaitniecība būtu auglīga. Šajā sakarā liela nozīmei ir garīgai “radniecībai” un “brālībai”. Mēs atklājam, ka esam Dieva bērni tad, kad apzināmies, ka esam brāļi, viena Tēva bērni. Tāpēc ir svarīgi būt kopienā. Mēs neesam vieni. Mēs piederam tautai, nācijai, kādai pilsētai, baznīcai, draudzei vai kādai grupai. Citiem vārdiem – kādai kopienai, kas atrodas ceļā.

“Pie Kunga nevaram iet vienatnē. To mums labi jāsaprot” – viņš piekodināja. “Kā Evaņģēlija stāstā par paralizēto, bieži vien mēs saņemam atbalstu un tiekam dziedināti, pateicoties kāda cita ticībai (sal. Mk 2, 1-5). Šī otra cilvēka ticība ļauj mums iet uz priekšu, jo mēs visi dažreiz esam iekšēji paralizēti un ir vajadzīgs kāds, kas mums palīdzētu to pārvarēt. Atcerēsimies labi, ka mēs nevaram nokļūt pie Kunga vieni paši. Citreiz mēs uzņemamies šo uzdevumu kāda cita brāļa vai māsas labā un esam līdzgaitnieki, lai palīdzētu tam otram. Ja trūkt radniecības un brālības pieredzes, tad ar līdzgaitniecību mēs varam saistīt nereālas gaidas un piedzīvot pārpratumus – kaut ko līdzīgu atkarībai, kā rezultātā cilvēks paliek infantilā stāvoklī. Nē: līdzgaitniecība, bet [lai mēs būtu] kā Dieva bērni un brāļi viens ar otru”.

Pēc tam pāvests kā paraugu piedāvāja Jaunavu Mariju, dēvējot viņu par “izšķiršanas skolotāju”, kura “maz runā, daudz klausās un glabā visu, kas dārgs, savā sirdī”. Marija rāda mums Jēzu. Viņa ved mūs pie Jēzus. Evaņģēlijā atrodam īsu teikumu, ko viņa teica kalpiem Kānas kāzās: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks” (Jņ 2, 5). Šie vārdi ir adresēti mums visiem. Marija zina, ka Kungs uzrunā ikviena cilvēka sirdi, un viņa prasa, lai šo dzirdēto vārdu mēs īstenojam savā darbībā un izvēlēs. Dievmāte to labi prata un darīja ne reizi vien. Viņa patiešām bija klātesoša visos Jēzus dzīves svarīgajos brīžos, īpaši visizšķirošākajā Viņa nāves pie krusta brīdī.

Noslēdzot izšķiršanas tematam veltīto katehēžu sēriju, pāvests uzsvēra: “Izšķiršana ir māksla. Tā ir māksla, ko var apgūt un kurai ir savi likumi. Izšķiršana jo īpaši ir Dieva dāvana, ko vienmēr jālūdz, nekad neuzskatot sevi par ekspertiem un pašpietiekamiem. Kungs, dod man žēlastību attiecīgos dzīves brīžos izšķirt, kas man jādara, kas man jāsaprot. Dod man žēlastību izšķirt un sūti man cilvēku, kas man palīdzētu izšķirt”. Francisks piebilda, ka Kunga balsi vienmēr ir iespējams saklausīt. Tā atnes mieru, iedrošina un grūtībās sniedz pārliecību. Evaņģēlijs nemitīgi mudina mūs nebaidīties. Arī šodien Kungs mums atkārto: “Nebaidies!” Ja mēs uzticēsimies Viņa vārdam, tad labi aizvadīsim dzīves spēli un spēsim palīdzēt arī citiem.

Pēc katehēzes sveicot vācu valodā runājošos svētceļniekus, pāvests Francisks citēja, kā viņš teica, “mūsu dārgā aizgājēja Benedikta XVI” vārdus: “Tas, kurš tic, nekad nav viens! Tam, kuram Dievs ir Tēvs, ir daudz brāļu un māsu. Šajās dienās mēs īpašā veidā piedzīvojam to, cik šī ticības kopiena ir universāla un ka nebeidzas pat līdz ar nāvi”.

Uzrunājot itāļu svētceļniekus, Romas bīskaps aicināja visus turpināt būt solidāriem un atbalstīt ukraiņu tautu, kā arī nepagurt lūgties par to, lai šī zeme piedzīvotu mieru. “Nepagursim lūgties. Ukraiņu tauta cieš. Ukraiņu bērni cieš”, viņš uzsvēra. Pāvests arī atgādināja, ka 6. janvārī Baznīca svinēs Trīs Austrumu gudro svētkus, un novēlēja, lai arī mēs, tāpat kā šie Gudrie, ar atvērtu sirdi meklējam Kristu, kurš ir pasaules gaisma un cilvēces Pestītājs. Pēc apustuliskās svētības Pāvila V zālē, Vatikānā, atskanēja daudzu ticīgo saucieni: “Benedetto! Benedetto!" (Benedikts! Benedikts!).