Nepārvērst Ziemassvētkus par pasaulīgu karikatūru
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tā kā tieši šajā dienā iekrīt bīskapa un Baznīcas mācītāja, svēta Franciska no Sales nāves piemiņas 400. gadadiena, pāvests savas pārdomas balstīja uz dažiem viņa mācības fragmentiem. Svētais tēvs arī paziņoja, ka par piemiņu šim notikumam šodien tiek publicēta viņa apustuliskā vēstule “Viss pieder mīlestībai”.
Svētais Francisks rakstīja, ka simtkārt vairāk grib redzēt “mīļo mazo Bērnu silītē nekā visus karaļus sēžam savos troņos”. Komentējot šo fragmentu, pāvests pastāstīja, ka evaņģēlists Lūkass liek īpašu uzsvaru uz silīti. Tas nozīmē, ka šis priekšmets ir ļoti svarīgs ne tikai kā “loģistikas detaļa, bet arī kā simbolisks elements, lai izprastu, kāds tad ir šis Mesija, kurš piedzima Betlēmē no Jaunavas Marijas, jeb, īsāk sakot, kas ir Jēzus”.
Raugoties uz silīti, skatoties uz krustu, uzlūkojot Viņa dzīvi, redzot Viņa vienkāršību, mēs varam saprast, kas ir Jēzus. Viņš ir Dieva Dēls, kurš mūs atpestī, kļūdams cilvēks, kā mēs, atsakoties no savas godības un pazemojoties (sal. Fil 2, 7-8). Šo noslēpumu mēs redzam tieši silītē – Bērnā, kas ir guldīts silītē. Tā ir “zīme”, ko Dievs mums dod Ziemassvētkos. Tā bija zīme tā laika ganiem, tā ir zīme šodien un tā būs zīme uz visiem laikiem. Kad eņģeļi pasludina Jēzus piedzimšanu, viņi saka: “Un šī būs jums zīme: jūs atradīsiet drēbītēs ietītu un silē guldītu Bērnu” (Lk 2, 12). Tā ir zīme – piebilda pāvests. Jēzus tronis ir vai nu silīte, vai Viņa dzīves ceļš, vai krusts dzīves beigās. Tas ir mūsu Karaļa tronis.
Šī zīme mums atklāj to, kāds ir Dieva “stils”. Un kāds ir Dieva stils? – jautāja Svētais tēvs. Nekad neaizmirsīsim, ka Dieva stils ir tuvība, līdzjūtība un maigums – viņš atbildēja. Mūsu Dievs ir tuvs, līdzjūtīgs un maigs. Šo Dieva stilu mēs redzam Jēzū. Dievs ar šo savu stilu pievelk mūs sev. Viņš neņem mūs ar spēku, neuzspiež mums savu patiesību un savu taisnību, nerīkojas ar mums prozelītiski. Viņš grib mūs piesaistīt ar mīlestību, ar maigumu, ar līdzjūtību.
Svētais Francisks no Sales kādā vēstulē rakstīja: “Magnēts pievelk dzelzi, bet dzintars – salmus un sienu. Neatkarīgi no tā, vai mēs savas cietības dēļ esam dzelzs, vai sava vājuma dēļ salmi, mums ir jāļauj sevi piesaistīt šim mazajam debesu Bērnam”. Mūsu spēki, mūsu vājības atrisinās tikai silītes priekšā, Jēzus priekšā vai krusta priekšā – sacīja pāvests. Jēzus atkailināts, Jēzus nabags, taču vienmēr ar savu tuvības, līdzjūtības un maiguma stilu. Dievs atrada veidu, kā mūs piesaistīt neatkarīgi no tā, kādi mēs esam: ar mīlestību. Tā nav īpašnieciska un savtīga mīlestība, kāda diemžēl nereti ir cilvēciskā mīlestība. Dieva mīlestība ir tīra dāvana, tīra žēlastība, tā visa ir tikai mums, mūsu labā. Un tā Viņš mūs pievelk – ar šo atbruņoto un atbruņojošo mīlestību. Kad mēs redzam šo vienkāršību no Jēzus puses, tad arī mēs izmetam savus augstprātības ieročus un ietērpjamies pazemībā, un lūdzam pestīšanas dāvanu, lūdzam piedošanu, lūdzam gaismu savai dzīvei, lai spētu iet uz priekšu. “Neaizmirstiet par Jēzus troni”, piekodināja Francisks. “Jēzus tronis ir silīte un krusts”.
Kāds cits ar silīti saistīts aspekts ir nabadzība. Pāvests paskaidroja, ka ar to domā atteikšanos no jebkādas pasaulīgās tukšības. Cik daudz naudas tiek izmests dažādās pasaulīgajās tukšībās! Cik daudz pūliņu šai ziņā! Atsaucoties uz vēl vienu svētā Franciska no Sales fragmentu, Svētais tēvs aicināja sargāties, lai mēs neiekristu “pasaulīgā Ziemassvētku karikatūrā”. Tas, ko šodien redzam, ir Ziemassvētku karikatūra. Ziemassvētki ir pārvērsti par patēriņa svētkiem, par kaut ko saldenu. Svētki ir vajadzīgi, taču Ziemassvētki ir kaut kas cits.
“Dieva mīlestība nav saldena”, atgādināja pāvests. “To mums pierāda Jēzus silīte. Runa nav par liekulīgu laipnību, kas slēpj prieku un ērtību meklējumus. Mūsu priekšteči, kuri piedzīvoja karu un badu, to labi zināja: Ziemassvētki noteikti saistās ar prieku, tie ir svētki, taču vienkāršībā un pieticībā”.
Svētais Francisks rakstīja, ka Bērns Jēzus silītē piedzīvoja visu tā gadalaika diskomfortu – aukstumu un visu, ko Tēvs pieļāva. Viņš piedzīvoja arī visus iepriecinājumus, ko Viņam sniedza Viņa Māte. Tāpat arī mums vajadzētu pieņemt visu, ko Dievs pieļauj. Pāvests paskaidroja, ka tā ir svarīga mācība, proti, mums vajadzētu pieņemt visu, ko Dievs mums sūta. Taču būsim uzmanīgi – viņš piekodināja. Pieņemt vienmēr un tikai mīlestības dēļ, ar mīlestību, jo Dievs mūs mīl un grib tikai mūsu labumu. Svētais tēvs aicināja raudzīties uz silīti, uz Jēzus dzīvi, uz Viņa krustu, kas ir Viņa tronis. Tas ir tas, ko mums piedāvā Jēzus. Tas ir ceļš, bet tas ir laimes ceļš.
